Spānijas legalizācijas vilnis nonāk EST

Vairāk nekā 1,17 miljoni cilvēku līdz jūnija beigām pieteicās Spānijas programmai, kas ļauj sakārtot uzturēšanās statusu. Tas ir vairāk nekā divreiz virs valdības sākotnējām aplēsēm (Crónica Global, The Guardian). Tik plašu darbaspēka legalizācijas mēģinājumu neviena ES dalībvalsts pēdējos gados nav īstenojusi.

Tagad Spānijas Augstākā tiesa vērtē, vai vērsties Eiropas Savienības Tiesā — ES augstākajā tiesu instancē — ar jautājumu, vai šāda programma atbilst ES tiesībām (El Español). Ja ES Tiesa lietu pieņems, tās skaidrojums būs saistošs visām dalībvalstīm. Tas noteiks, cik tālu valdības drīkst iet, legalizējot cilvēkus bez uzturēšanās tiesībām, laikā, kad citas valstis savu migrācijas politiku būvē ap stingrāku izraidīšanu.

Viena norma, divi skaidrojumi

Strīds koncentrējas ap vienu ES Atgriešanas direktīvas normu. Tā ir 2008. gada direktīva, kas nosaka kopīgus noteikumus par to cilvēku izraidīšanu, kuri ES uzturas bez likumīga pamata. Direktīvas 6. panta 1. punkts paredz, ka dalībvalstīm šādos gadījumos „jāpieņem atgriešanas lēmums”. Savukārt 6. panta 4. punkts ļauj valstij piešķirt uzturēšanās atļauju „līdzcietības, humānu vai citu iemeslu dēļ” un izraidīšanas lēmumu nepieņemt. Arī Eiropas Komisijas Atgriešanas rokasgrāmatā teikts, ka valsts „jebkurā brīdī” drīkst piešķirt uzturēšanās atļauju cilvēkam, kurš tās teritorijā uzturas nelikumīgi (Directive 2008/115/EC, Commission Return Handbook).

Spānijas valdība šo normu lasa kā pietiekami skaidru juridisku pamatu. Kritiķi iebilst, ka 6. panta 4. punkts ir paredzēts individuāliem izņēmumiem, nevis vairāk nekā miljona cilvēku legalizācijai. Ja Augstākā tiesa iesniegs prejudiciālu jautājumu — procedūru, kurā valsts tiesa lūdz ES Tiesai izskaidrot ES tiesību normu — spriedums noteiks šīs normas robežas visām dalībvalstīm (El Debate).

Eiropa vienu un to pašu lēmumu lasa caur atšķirīgām bailēm

Vācijā Spānijas programma lielākoties tika uztverta kā darbaspēka jautājums. Publikācijās uzsvars bija uz Spānijas mēģinājumu izvest no ēnu ekonomikas cilvēkus, kuri strādā būvniecībā, lauksaimniecībā un mājsaimniecību aprūpē, lai viņi maksātu nodokļus un būtu sociāli apdrošināti (taz).

Vācu mediji arī precīzi nošķīra, ko Spānijas uzturēšanās atļauja faktiski dod. Saskaņā ar Šengenas noteikumiem Spānijas uzturēšanās karte ļauj īslaicīgi, līdz 90 dienām, ceļot citās bezrobežu zonas valstīs, bet tā neatver šo valstu darba tirgu (FAZ, Schengen Convention, Art. 21). Austrijai nebūtu tūlīt jāļauj šiem cilvēkiem strādāt savā teritorijā.

Austrijas FPÖ — galēji labējā Brīvības partija, kas tagad vada valdības koalīciju — izdarīja pretēju secinājumu. Tā Spānijas shēmu nosauca par „Šengenas brīvbiļeti” un „patvēruma magnētu” (Krone). Šajā rāmējumā vienā brīdinājumā tiek sapludināti pievilkšanas faktori, tālāka pārvietošanās un izraidīšanas sistēmas ticamība. Konkrētais juridiskais risks gan ir ierobežots: plašākas mobilitātes tiesības rodas tikai pēc vairākiem nepārtrauktas uzturēšanās gadiem saskaņā ar ES ilgtermiņa uzturēšanās direktīvu, nevis no pirmās viengadīgās Spānijas atļaujas.

Itālija Spānijas lēmumu ielika savā izpildes politikas debatē. Iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi ES Migrācijas un patvēruma paktu — 2024. gada reformu paketi, kas pārveido patvēruma pieteikumu un atgriešanas kārtību — ir raksturojis kā pāreju uz stingrāku izpildi (Avvenire). No Romas skatpunkta Spānijas legalizācija izskatās kā pretējs modelis.

Katalonijai jānes administratīvais smagums

Vislielākais slogs ir Katalonijā. Reģions saņēma vairāk nekā 257 000 pieteikumu, vairāk nekā jebkura cita autonomā kopiena, un Barselonas provincē vien iesniegti vairāk nekā 192 000 pieteikumu (Crónica Global). Barselonas juristi brīdina, ka galvenais sistēmas sabrukuma risks ir pierakstu trūkums migrācijas iestādēs.

Portugāles pieredze rāda, kas notiek, ja administratīvā jauda netiek līdzi politiskam lēmumam. Arī Portugāle formalizēja simtiem tūkstošu cilvēku statusu, taču lietu uzkrājumi daudzus mēnešiem atstāja bez derīgiem dokumentiem. Saskaņā ar ECO vairāk nekā 162 000 ārvalstu darba ņēmēju 2025. gadā pazuda no sociālās apdrošināšanas uzskaites, neatgriežoties aktīvā reģistrācijā. Legalizācija var padarīt reālu darbu redzamu valstij, bet tikai tad, ja pieteikumi pietiekami ātri pārtop izmantojamā statusā. Pretējā gadījumā rodas jauns tiesiskais starpstāvoklis.

Juridiskais jautājums ES Tiesai būtu šaurs: vai Atgriešanas direktīvas 6. panta 4. punkts ļauj masveida legalizāciju, vai tikai individuālus izņēmumus? Politiskais jautājums ir plašāks. Spānija pārbauda, vai liela ES dalībvalsts var legalizēt neregulāru darbaspēku plašā mērogā, kamēr kaimiņvalstis iegulda politisko kapitālu izraidīšanas stiprināšanā. Pirmā atbilde var nākt no tiesnešiem. Pirmā neveiksme, ja tā būs, būs redzama pierakstu rindās.