144 droni virs Eiropas kodolobjektiem

„Spiegel” un „The Guardian”, atsaucoties uz analīzi, kas saistīta ar Londonā bāzēto aizsardzības domnīcu Starptautisko stratēģisko pētījumu institūtu, ziņo, ka kopš 2024. gada beigām vairāk nekā desmit Eiropas valstīs reģistrēti aptuveni 144 aizdomīgi dronu incidenti (Spiegel, The Guardian). Mērķi neesot bijuši nejauši: militārās bāzes Lielbritānijā, Beļģijā un Nīderlandē, kur izvietotas ar kodolieročiem savietojamas lidmašīnas, Francijas zemūdeņu bāze Il Longā, elektrostacijas un ostas. Analīzē iespējamā saikne tiek vilkta ar Krieviju, tostarp pieļaujot, ka droni varētu būt palaisti no komerckuģiem vai tā dēvētās ēnu flotes kuģiem.

Taču neviena Eiropas valdība Krieviju oficiāli nav nosaukusi. Publiski nav uzrādīts neviens atrasts drons ar pārbaudāmu ekspertīzes ķēdi. Viena aizdomās turētā kuģa, HAV Dolphin, pārbaudēs nekas neesot atrasts (Spiegel, t-online). Raksts ir satraucošs tāpēc, ka runa ir par militāriem un enerģētikas objektiem. Pierādījumu bāze pagaidām paliek nepilnīga.

Kur sašķeļas pilnvaras

Neatrisināta attiecināšana ir svarīga, jo tā bremzē rīcību. Mazs drons, kas zemā augstumā pārlido militāru bāzi un, iespējams, palaists no tirgotājkuģa ar neskaidru īpašumstruktūru, iekrīt starp vairākām Eiropas drošības sistēmām. Valsts var kontrolēt savus teritoriālos ūdeņus. Tālāk jūrā tai vajag juridisku pamatu: kuģa karoga valsts piekrišanu, sankciju pārkāpumu vai pierādījumus par noziegumu (UNCLOS). Gaisa telpā NATO patrulēšanas sistēma būvēta ātrām kaujas lidmašīnām un raķetēm, nevis lētiem droniem, kas lido zemu un pazūd, pirms pārtveršanas mehānisms vispār sāk strādāt (NATO).

Uz zemes izmeklē policija, jūrā patrulē krasta apsardze, militārie komandieri sargā jutīgus objektus. Taču lēmums slāpēt vai notriekt dronu virs apdzīvotām vietām joprojām ir katras valsts tiesību jautājums. Kopīga Eiropas sliekšņa šādai rīcībai nav (New York Times).

ES instrumenti var palīdzēt skaidrāk ieraudzīt kopainu. Baltijas jūras operācijās dalībvalstis apvieno krasta apsardzes resursus ar satelītattēliem un novērošanas droniem, lai sekotu aizdomīgiem kuģiem (Somijas Robežsardze). ES sankcijas var iekļaut kuģus sarakstos, apgrūtināt apdrošināšanu un sadārdzināt Krievijas ēnu flotes darbību (ES Padome). Tomēr ne ES, ne NATO nevar dalībvalsts vietā uzkāpt uz aizdomīga kuģa vai neitralizēt dronu. Taktiskais lēmums paliek valstij, kurā incidents notiek. Pelēkās zonas operācijas ir veidotas tieši šādai kavēšanās telpai.

Dānijas lietderīgā skepse

Ne visas valdības un mediji pierādījumus lasa vienādi. Dānijas mediji šajā stāstā devuši asāko pretpunktu trauksmei. „Politiken” aprakstīja gadījumu, kurā Dānijas aizsardzības kuģi esot aplenkuši četri droni, bet amatpersonas runāja par „spējīgu aktoru”. Tajā pašā publikācijā tika apšaubīts, vai pierādījumi ļauj to saukt par Krievijas operāciju (Politiken). „Weekendavisen” gāja tālāk: daļā Eiropas gadījumu publiskie pierādījumi esot vāji, bet Dānijā dažos gadījumos joprojām grūti droši noteikt, vai droni vispār bijuši klāt (Weekendavisen).

Šāda skepse neatceļ risku. Tā brīdina par citu ievainojamību. Ja valdības piesauc hibrīddraudus, bet nerāda pierādījumus, sabiedrībai paliek divas sliktas izvēles: akla uzticēšanās vai automātiska neticība. Abas ir izdevīgas Maskavai. Kā to formulēja „Politiken”, Dānijas „dronu panika” pati par sevi varētu būt tas, ko vēlējās Vladimirs Putins: nenoteiktība rada bailes arī bez pierādījumu uzrādīšanas.

Kad kontrole pārbīda problēmu pie kaimiņa

Zviedrija parādīja, kā izskatās nacionāla rīcība. Pēc krasta apsardzes pārbaudēm vairāk sankcionētu kuģu esot sākuši izvairīties no Zviedrijas teritoriālajiem ūdeņiem (Sjöfartstidningen). Zviedru komentētāji norādīja, ka satiksme var vienkārši pārbīdīties uz Dānijas un Vācijas ūdeņiem, kur kontrole ir vājāka (Expressen). Vācijas mediji šo virzienu apstiprināja: ēnu flotes tankkuģu maršruti esot pietuvojušies Vācijas krastiem (n-tv).

Eiropai šis modelis ir pazīstams. Draudi šķērso robežas ātrāk nekā pilnvaras. Vienas valsts kontroles pasākumi pārbauda juridiskos instrumentus, bet flote dodas tālāk. Francija lētus tālas darbības dronus jau traktē kā steidzamu aizsardzības robu: trūkst ātru un izmaksu ziņā pieņemamu veidu, kā mazus dronus pamanīt un apturēt. Francijas armija pielāgo slāņveida aizsardzības sistēmas, lai šo robu aizvērtu (Le Monde).

Publiskajā pierādījumu ķēdē joprojām trūkst tā, kas šo stāstu noslēgtu: atrastu dronu ar izsekojamu elektroniku, radaru ierakstu, kas lidojumu sasaista ar konkrētu kuģi, vai valdību oficiālu attiecinājumu uz Krieviju ar juridiski aizstāvamu pārliecību. Ar Starptautisko stratēģisko pētījumu institūtu saistītajā vērtējumā Krievijas saikne tiek uzskatīta par ļoti ticamu. Valdības lielākoties nav gatavas to pašu pateikt publiski.

Eiropa ievainojamību jau redz. Neatbildēts paliek jautājums, kurš spēs aizvest ķēdi no aizdomām līdz likumīgai rīcībai pirms nākamā incidenta.