21.07°C okeāni pastiprināja Eiropas karstāko vasaru

Pasaules okeānos reģistrēts mērījumu vēsturē siltākais augusts. Vidējā ūdens virsmas temperatūra joslā no 60° dienvidu līdz 60° ziemeļu platuma sasniedza 21,07 °C — tikpat, cik 2024. gada martā, kas ir augstākais mēneša rādītājs satelītnovērojumu laikmetā. Tas bija arī par 0,09 °C vairāk nekā iepriekšējā vasaras maksimumā 2023. gada augustā, liecina Copernicus dati. Globālā gaisa temperatūra pie Zemes virsmas vidēji bija 16,96 °C jeb aptuveni par 1,65 °C augstāka nekā pirmsindustriālā laikmeta vidējais rādītājs no 1850. līdz 1900. gadam. Kopā ar 2023. gada jūliju tas bija siltākais kalendārais mēnesis ERA5 datu kopā. Šajā Eiropas klimata reanalīzē satelītu, meteoroloģisko balonu, lidmašīnu un novērojumu staciju mērījumi apvienoti ar laikapstākļu modeli, izveidojot salīdzināmu globālu datu rindu.

Viens mēnesis, kurā sasilšana pārsniedz 1,5 °C, vēl nenozīmē Parīzes nolīguma robežas pārkāpumu. Tā attiecas uz noturīgu sasilšanu vairāku desmitgažu garumā, nevis vienas sezonas laikapstākļiem. Tomēr augusts nebija atsevišķs temperatūras lēciens, bet noslēdza vasaru, kurā Rietumeiropā krita vairāki līdzšinējie rekordi.

Kāpēc karstums sevi pastiprināja

Copernicus dati rāda, ka no Portugāles līdz Alpiem vidējā temperatūra no jūnija līdz augustam bija augstākā novērojumu vēsturē, pārspējot 2003. gada rādītāju. Eiropā kopumā novirze bija mazāka: augusts bija ceturtais siltākais, bet vasara — trešā siltākā pēc 2024. un 2022. gada. Rietumeiropu izcēla karstuma ilgums. Vairākus mēnešus augsta spiediena apgabali turējās virs vieniem un tiem pašiem platuma grādiem.

Šādā atmosfēras bloķējošajā situācijā lejupejošas gaisa plūsmas kavē mākoņu un nokrišņu veidošanos, tādēļ saule dienu pēc dienas sakarsē zemi. Izžūstot augsnei, vairs nedarbojas dabiskā dzesēšana: ūdens iztvaikošanai tiek patērēts mazāk enerģijas, bet lielāka saules enerģijas daļa tieši sasilda virsmu. Klimata zinātnē šī atgriezeniskā saite ir labi dokumentēta (Seneviratne et al.).

Daļā Pireneju pussalas, Francijas, Vācijas, Austrijas un Ungārijas Copernicus jūlijā konstatēja rekordzemu augsnes mitrumu. Cilvēka izraisītā sasilšana, noturīgā atmosfēras bloķēšanās un neparasti sausā augsne kopā pastiprina karstuma viļņus, taču vēl nav pētījuma, kurā būtu aprēķināts katra faktora konkrētais devums 2026. gada temperatūrā. Augusta beigās vietām lija, tomēr lokālas lietusgāzes nespēja kompensēt trijos mēnešos uzkrāto nokrišņu deficītu.

Vasaru raksturoja karstuma ilgums

Uzskatāmākais piemērs ir Francija. Météo-France aprēķināja, ka vasaras vidējā temperatūra sasniedza 24,0 °C — par 3,6 °C vairāk nekā vidēji 1991.–2020. gadā un visvairāk kopš mērījumu sākuma 1900. gadā. Iepriekšējais rekords bija 23,1 °C 2003. gadā; 0,9 °C starpība valsts triju mēnešu vidējam rādītājam ir neparasti liela. Trīs atsevišķi karstuma viļņi no jūnija vidus līdz augusta beigām kopumā ilga 53 dienas, salīdzinot ar 33 dienām 2022. gadā. Meteoroloģiskajās stacijās temperatūra 40 °C robežu pārsniedza 178 reizes — divreiz biežāk nekā 2003. gadā. Savukārt nokrišņu bija aptuveni par 40 % mazāk nekā parasti (Météo-France).

Šeit jānošķir divas salīdzinājuma bāzes. Novirze par 3,6 °C aprēķināta pret nesenā klimata vidējo rādītāju 1991.–2020. gadā. Météo-France uz modeļiem balstītajā ietekmes novērtējumā secināts, ka vasara bija aptuveni par 5,0 °C siltāka nekā pirmsindustriālajā laikmetā. No šīs starpības apmēram 2,4 °C jeb, ņemot vērā nenoteiktību, 1,8–3,0 °C esot izraisījušas cilvēka darbības radītās klimata pārmaiņas. CNRM klimatologs Oreljēns Ribs piedāvāja noderīgu salīdzinājumu: absolūtā izteiksmē 2026. gads bija karstāks, tomēr mūsdienu jau siltākajā klimatā tas bija mazāk neparasts nekā 2003. gads toreizējos apstākļos. Paaugstinājusies pati temperatūras atskaites bāze.

Spānijā vidējā temperatūra sasniedza 24,5 °C, padarot šo par siltāko vasaru kopš AEMET mērījumu rindas sākuma 1961. gadā. Četros oficiāli noteiktos karstuma viļņos valsts kopumā pavadīja 61 dienu (AEMET). Taču augusts atsevišķi bija tikai sestais siltākais Spānijas novērojumu vēsturē. Tātad sezonas rekordu noteica ilgstošs karstums, nevis viens īss maksimums. Nīderlandes etalonstacijā De Biltā vasaras vidējā temperatūra bija 19,3 °C — augstākā kopš 1901. gada. Gandrīz bez nokrišņiem aizvadītais jūlijs sezonas kopējo nokrišņu daudzumu ierindoja starp 5 % sausāko gadu.

Karstuma sekas

Kā ziņojām jūlijā, savvaļas ugunsgrēku dēļ Francijā un Spānijā jau bija jāevakuē iedzīvotāji un jāiesaista ES civilās aizsardzības mehānisms. Pēc Spānijas provizoriskajiem datiem līdz augusta vidum bija izdeguši 254 730 hektāri, tomēr tas bija par 13,8 % mazāk nekā tajā pašā laikā 2025. gadā. Karstums un sausums rada ugunsgrēkiem labvēlīgus apstākļus, bet to faktiskās sekas nosaka aizdegšanās cēlonis, vējš un operatīvo dienestu rīcība.

NASA, NOAA un Berkeley Earth neatkarīgajās globālajās datu kopās augusta rezultāti vēl nav publicēti, savukārt operatīvie ERA5 dati vēl var tikt precizēti. Pašlaik pieejamie pierādījumi rāda, ka cilvēka izraisītā sasilšana, atmosfēras bloķēšanās un augsnes izžūšana darbojās vienlaikus. IPCC šo faktoru kombināciju atzinusi par galveno iemeslu arvien biežākiem ārkārtēja karstuma periodiem uz sauszemes. Rietumeiropas 2026. gada vasara parādīja, kādas ir sekas, ja šādi apstākļi saglabājas trīs mēnešus.