Ankara stiprina Kipras ziemeļu atkarību

Ankara un Kipras turku administrācija parakstījusi saprašanās memorandu par zemūdens dabasgāzesvadu, kas savienotu Turciju ar okupēto Kipras ziemeļu daļu. Projektam nav publiskota maršruta, finansējuma, būvnieku vai grafika (Kathimerini Cyprus, Newsbomb). Taču šajā gadījumā svarīgākais nav tehniska gatavība. Memoranda politiskā funkcija ir padziļināt ziemeļu praktisko atkarību no Turcijas un padarīt salas sadalījumu par ikdienas realitāti vēl pirms jebkādām izmaiņām starptautiskajā atzīšanā.

Kipra ir ES dalībvalsts. Tāpēc jautājums nav tikai par Turcijas un Kipras konfliktu. Tas tieši skar ES tiesību piemērošanu un Savienības ārpolitikas ticamību.

Infrastruktūra diplomātijas vietā

Turcija šo pieeju jau izmantojusi ar ūdeni un elektroenerģiju. Ūdensvads no Turcijas kontinentālās daļas uz Kipras ziemeļiem darbojas. Ostu, ceļu un enerģētikas savienojumi ar katru gadu ciešāk piesaista okupēto teritoriju Ankarai (Philenews, Newsbeast). Gāzesvads pievienotu vēl vienu atkarības slāni. Katrs šāds savienojums padara atgriešanos pie salas apvienošanas grūtāku, jo bez Ankaras piekrišanas sarunas kļūst arvien mazāk ticamas.

Juridiski Nikosijas pozīcija ir skaidra. ANO Drošības padome 1983. gadā atzina ziemeļu administrāciju par spēkā neesošu un aicināja valstis to neatzīt (ANO Drošības padomes Rezolūcija 541). ES uzskata ziemeļus par Kipras Republikas teritoriju, kurā ES noteikumu piemērošana ir apturēta, jo Nikosija tur faktiski nekontrolē situāciju. Tā nav otra valsts (Pievienošanās akta 10. protokols).

Atzīšanas jautājumam ir tieša nozīme gāzesvada gadījumā. Saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju cauruļvada izbūvei kontinentālajā šelfā vajadzīga tās valsts piekrišana, kurai pār to ir suverēnas tiesības (UNCLOS VI daļa). Tā kā ANO atzīst tikai Kipras Republiku, ziemeļu administrācija šādu piekrišanu dot nevar. Turcija var norādīt, ka konvencija to nesaista pilnā apmērā, jo Ankara UNCLOS nav parakstījusi (ANO līgumu krājums). Taču nepiedalīšanās konvencijā neliek ES atzīt ziemeļus un nemaina Briseles juridisko nostāju.

Instrumenti ir, vajadzīga politiska griba

ES rīcībā jau ir sankciju mehānismi tieši šāda veida situācijām. Kad Turcija 2019. gadā veica urbumus Kipras ūdeņos, Padome, kurā dalībvalstu valdības nosaka ES ārpolitiku, šo rīcību nosodīja un izveidoja ietvaru mērķētām sankcijām pret personām un struktūrām, kas iesaistītas neatļautā urbšanā (Padomes secinājumi, 2019. gada jūlijs, Padomes sankciju ietvars, 2019. gada novembris). Šis ietvars joprojām ir spēkā.

Taču pieejamajos avotos nav atrodams svaigs Eiropas Ārējās darbības dienesta, Eiropas Komisijas vai Padomes paziņojums par šo gāzesvada memorandu. Klusumu vieglāk izskaidrot ar ES iekšpolitiku, nevis juridisku neskaidrību. Stingri ārpolitikas soļi pret Turciju prasa visu 27 dalībvalstu vienprātību, bet vairākām galvaspilsētām Ankara ir vajadzīga migrācijas pārvaldībā, NATO saliedētībā un enerģijas tranzītā.

Vācijas Ārlietu ministrija ziemeļus raksturo kā okupētu teritoriju un atzīst tikai Kipras Republiku, taču Berlīne uz memorandu publiski nav reaģējusi (Auswärtiges Amt). Francija Kipru daļēji vērtē caur savu militāro klātbūtni salā; Redžeps Tajips Erdogans publiski brīdinājis Parīzi pēc Francijas un Kipras vienošanās par karaspēku, tomēr arī Francija par gāzesvadu nav nākusi klajā ar paziņojumu (Strategika, Arab News/AFP). Itālija seko savu enerģētikas uzņēmumu interesēm Vidusjūras austrumos, bet arī Roma publisku pozīciju nav paudusi (Pagine Esteri). Trīs lielas galvaspilsētas, redzamas pretreakcijas nav.

Ko tas rāda Briselei

Gāzes apjomi šeit nav galvenais jautājums. Kipras pašas jūras dzīļu resursu attīstība vēl ir tāla: ExxonMobil galīgais investīciju lēmums netiek gaidīts pirms 2029. gada, bet pirmā ieguve — ap 2033. gadu (Cyprus Mail). Memoranda spēks ir politisks. Tas Kiprai, Grieķijai un ES signalizē, ka Ankara grasās palikt par vārtu turētāju Vidusjūras austrumu enerģētikā, vienlaikus nerādot gatavību pildīt ar Kipru saistītās saistības, bez kurām Turcijas ceļš uz ES dalību nevar pavirzīties uz priekšu (ProtoThema English).

Bulgārijas turpinātās sarunas par gāzes līguma pārskatīšanu ar Turcijas valsts cauruļvadu uzņēmumu BOTAŞ rāda to pašu mehānismu no cita leņķa: Ankara veido enerģētikas attiecības, kas rada atkarību vēl pirms vajadzīga atklāta konfrontācija (BTA, Fakti).

Eiropas juridiskā pozīcija par Kipru ir nepārprotama. Jautājums ir, vai tās īstenošanai Berlīne, Parīze vai Roma būs gatava tērēt politisko kapitālu attiecībās ar Ankaru par salu, kuras sadalījumu tās formāli noraida, bet praksē nav gatavas mainīt.