Austrija viena pārved patvēruma meklētājus

Austrija kopš 12. jūnija, kad sāka piemērot ES jaunos migrācijas noteikumus, ir nosūtījusi atpakaļ uz Itāliju četrus patvēruma meklētājus. Viņi devās ar vilcienu un autobusu, bez policijas eskorta (Die Presse, Kurier).

Četri cilvēki ir mazs skaits. Taču tas ir arī viss publiski pārbaudāmais pieraksts par atbildības pārsūtīšanu uz Itāliju saskaņā ar Patvēruma un migrācijas pārvaldības regulu jeb AMMR — jauno ES likumu, kas aizstāj iepriekšējo Dublinas sistēmu un nosaka, kurai valstij jāizskata patvēruma pieteikums. Vairākas valdības apgalvo, ka rīkojas līdzīgi. Līdzšinējais rezultāts rāda: sistēmas darbību nosaka nevis juridiskais teksts, bet Itālijas gatavība sadarboties.

Pieprasījumu vairāk, pārsūtījumi iestrēgst

Skaidrākais oficiālais pārskats nāk no Eiropas Komisijas — ES izpildinstitūcijas, kurai jāuzrauga noteikumu piemērošana. No 12. jūnija līdz 7. jūlijam astoņas dalībvalstis Itālijai iesniedza 12 pārsūtīšanas pieprasījumus. Itālija noraidīja visus 12 (Komisijas novērtējums, 2EU Brussels). Austrijas četri pārsūtījumi notika vēlāk, taču tie joprojām ir izņēmums.

Vācijai, kas apjoma ziņā iesniedz visvairāk pieprasījumu, kopš pakta piemērošanas sākuma nav publiski apstiprināta neviena pabeigta pārsūtīšana. Skaļākais augusta gadījums izjuka: 22 gadus vecu somālieti bija paredzēts pārsūtīt no Nirnbergas, bet Itālija pieprasījumu noraidīja, un Bavārijas baznīca viņai piedāvāja patvērumu (Tagesschau). Šis gadījums gan attiecās uz ieceļošanu marta beigās, pirms jauno noteikumu piemērošanas, tāpēc tas pārbaudīja vecās procedūras, nevis pašu paktu.

Šāda dinamika nav jauna. Saskaņā ar iepriekšējo Dublinas regulu Itālija gadiem bloķēja regulāras atgriešanas no Vācijas. Kā raksta Berliner Zeitung, Džordžas Meloni valdības laikā Vācija esot iesniegusi aptuveni 35 000 pārsūtīšanas pieprasījumu, bet pabeigti esot ap 15. Precīzi skaitļi tiek apstrīdēti, taču plaisas mērogs nav ticami apšaubāms.

Ārpus Austrijas un Vācijas aina ātri kļūst neskaidra. Somija ir nosūtījusi Itālijai paziņojumus, bet līdz 21. augustam nebija apstiprinājusi nevienu pabeigtu pārsūtīšanu (Helsingin Sanomat). Zviedrijas migrācijas ministra birojs paziņoja, ka pārsūtījumi esot notikuši, taču neviena iestāde nav publiskojusi skaitļus vai datumus (Euronews). Nīderlande paziņoja, ka sāk pārsūtīšanas procesu — tas ir procedūras solis, nevis rezultāts (Upday NL). Francija un Spānija ir atteikušās no šādas pieejas, dodot priekšroku sadarbībai, nevis divpusējam spiedienam uz Romu (ANSA).

Termiņš un ietekmes plaisa

Roma apgalvo, ka pakts vecākās lietas esot atiestatījis uz nulli un skaitoties tikai pieteikumi pēc 12. jūnija. Publiski pieejams juridisks dokuments neapstiprina, ka vecās lietas saskaņā ar ES tiesībām būtu formāli izbeigtas. Tāpēc šis apgalvojums jālasa kā politiska pozīcija, nevis noskaidrots tiesisks fakts.

Termiņš strādā arī pret valstīm, kas pieprasa pārsūtīšanu. Gan vecajā, gan jaunajā kārtībā pārsūtīšanai jānotiek sešu mēnešu laikā. Ja termiņš nokavēts, atbildība pāriet valstij, kura cilvēku gribēja nosūtīt tālāk — šo principu ES Tiesa apstiprināja Širi spriedumā. Valdība var uzvarēt juridiskajā strīdā, bet zaudēt lietu kavēšanās dēļ.

AMMR šo problēmu bija paredzēts risināt, pārsūtīšanu iestrādājot plašākā darījumā: pirmās ieceļošanas valstīm, piemēram, Itālijai, saglabājas atbildība par sākotnējo pieteikumu izskatīšanu, bet citām ES valstīm jāpalīdz, pārceļot cilvēkus pie sevis, iemaksājot solidaritātes fondā vai sniedzot operatīvu atbalstu (AMMR teksts). Publiskais pieraksts pagaidām nerāda kvantificētu 2026. gada solidaritātes sadalījumu Itālijai, kas līdzsvarotu pieaugošo pārsūtīšanas spiedienu.

Abas puses var apgalvot, ka likums ir to pusē. Austrija, Vācija, Somija un Zviedrija pārsūtīšanu pasniedz kā saskaņotu noteikumu izpildi. Francija un Spānija redz tos pašus noteikumus, bet izvēlas diplomātiju. Patvēruma meklētājiem, kuri nonāk starp šīm pozīcijām, rezultāts ir ieildzis starpstāvoklis: lietas tiek apstrīdētas starp valstīm, pārsūdzētas nacionālajās tiesās vai novilcinātas līdz termiņam, kad atbildība pāriet pēc noklusējuma.

Varas attiecība ir skaidra. Eiropas Komisija var dokumentēt Itālijas atteikumus, bet tā nevar iesēdināt cilvēkus autobusā. Izšķirošais izpildes punkts ir Itālijas administratīvā sadarbība. Austrijas četri pārsūtījumi pierāda, ka sistēma fiziski spēj pārvietot cilvēku pāri robežai. Solidaritte, kurai šis darījums bija jāpadara pieņemams pirmās ieceļošanas valstīm, līdzvērtīgu pierādījumu vēl nav devusi. Komisijai, kas šo mehānismu izveidoja, nākamajā novērtējumā šāds pierādījums jāparāda.