Beļģijai trūkst €7.7 billion budžetā

Beļģijas federālā budžeta uzraudzības komiteja valdībai paziņojusi, ka līdz 2029. gadam tai jāaizver 7,7 mljrd. € plaisa, lai izpildītu Eiropas fiskālās saistības. Līdz 2031. gadam summa pieaugtu līdz 9,8 mljrd. € (BRF). Finanšu ministrs Vinsents van Petegems jau iepriekš brīdināja, ka nepieciešamais pielāgojums būs vismaz 7 mljrd. € (PAL). Darba devēju federācija FEB/VBO min vēl lielāku skaitli: atsaucoties uz Nacionālās bankas aplēsēm, tā norāda uz 14 mljrd. €, kas būtu vajadzīgi, lai līdz 2029. gadam deficītu samazinātu zem 3 % no IKP (FEB/VBO).

Šādu summu nevar atrast vienā budžeta rindā. Valdībai jāizvēlas kombinācija no nodokļu celšanas, tēriņu samazināšanas un pensiju sistēmas izmaiņām. Tas, ka aplēses svārstās no 7 mljrd. € līdz 14 mljrd. €, jau rāda problēmas būtību: koalīcija vēl nav vienojusies, kur kritīs izmaksas.

Noteikumi, kas piespieda nosaukt skaitli

ES 2024. gadā pārveidoja fiskālos noteikumus. Vecā sistēma galvenokārt balstījās uz vienu jautājumu: vai valsts gada budžeta deficīts ir zem 3 % no IKP? Jaunie noteikumi skatās arī uz „neto izdevumu trajektoriju” — griestiem tam, cik ātri katru gadu drīkst augt valdības tēriņi, neieskaitot procentu maksājumus un ES finansētās programmas (Eiropas Komisija, Regula 2024/1263).

Katra valsts iesniedz vairāku gadu plānu. Brisele vērtē, vai skaitļi ir ticami. Eiropadome tos apstiprina, un tēriņu griesti kļūst saistoši.

Ja valdība pārsniedz 3 % deficīta robežu vai novirzās no saskaņotās trajektorijas, ES sāk pārmērīga budžeta deficīta procedūru. Tas ir formāls korekcijas režīms ar termiņiem un uzraudzību. Beļģija pašlaik ir viena no deviņām valdībām šajā procedūrā kopā ar Franciju, Itāliju, Austriju, Somiju, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Slovākiju (Eiropas Komisija). Malta nesen no tās izkļuva (Brussels Times). Beļģija ne.

Tas pats spiediens, dažādi paņēmieni

Beļģija izceļas ar to, ka valdība publiski nosaukusi salīdzinoši skaidru summu. Lielākā daļa valstu, kas nonākušas fiskālā spiedienā, no tā izvairās.

Vācijā kontrasts ir īpaši redzams. Finanšu ministra Larsa Klingbeila 2027. gada budžeta projekts paredz 203,7 mljrd. € jaunu aizņēmumu (ZEIT). Berlīne to var darīt daļēji tāpēc, ka konstitucionālas izmaiņas tagad izslēdz aizsardzības tēriņus virs 1 % no IKP no parāda bremzes — konstitucionālā ierobežojuma, kas nosaka, cik daudz federālā valdība drīkst aizņemties konkrētā gadā. Pārējo iztrūkumu sedz ar rezervju izmantošanu un mazākiem pārskaitījumiem sociālās apdrošināšanas fondiem (t-online).

Vācijas fiskālais spiediens ir reāls, taču tas neparādās kā viens politiski viegli uztverams skaitlis. Aizņēmumi ir sadalīti pa kategorijām, kuras Brisele skaita atšķirīgi.

Rumānija rāda otru galu. Valsts pārmērīga deficīta procedūrā ir kopš 2020. gada, un tās deficīts 2025. gadā bija 7,9 % no IKP (Eiropas Komisija). Relatīvi pret ekonomikas apmēru Bukarestes budžeta problēma ir vairākas reizes smagāka nekā Beļģijai. Ja valdībai nav pietiekamas spējas ātri palielināt ieņēmumus, korekcija parasti krīt uz administratīvi vienkāršākajiem instrumentiem: patēriņa nodokļiem, publiskā sektora algu iesaldēšanu un horizontāliem tēriņu samazinājumiem. Izmaksas tad sedz mājsaimniecības un valsts sektorā strādājošie, jo sarežģītākas alternatīvas jābūvē gadiem.

Laiks šo uzdevumu padara grūtāku. ES un NATO prasa valdībām vairāk tērēt aizsardzībai tieši brīdī, kad fiskālie noteikumi liek ierobežot pārējos tēriņus.

Skaitlis vēl nav plāns

Beļģijai ir tas, kā daudzām pārmērīga deficīta procedūrā esošām valstīm nav: redzams mērķis. Taču mērķis nav plāns. 7,7 mljrd. € vēl nepasaka pensionāriem, vai samazināsies pabalsti, veselības aprūpes lietotājiem — vai tiks apcirpti pakalpojumi, un reģionālajām valdībām — vai kritīsies pārskaitījumi.

Citas Beļģijas aplēses svārstās no 7 mljrd. € līdz 11 mljrd. € atkarībā no pieņēmumiem par izaugsmi un procentlikmēm (Business AM). FEB/VBO atsaucas arī uz uzraudzības komitejas skaitļiem, pēc kuriem, saglabājoties pašreizējam tēriņu tempam, būtu vajadzīgi 4,9 mljrd. € līdz 6,7 mljrd. € ietaupījumi (FEB/VBO).

Deviņas eirozonas valdības saskaras ar līdzīgu aritmētiku. Neviena nav skaidri parādījusi, kas segs pielāgojuma izmaksas. Beļģija ir izdarījusi reti sastopamu soli: nosaukusi rēķinu. Kamēr koalīcija nenosauc maksātājus — kuri nodokļu maksātāji, kuri pensionāri, kuri publiskā sektora darbinieki — šis skaitlis dod atbildību bez politiskas izvēles.