Beļģija atļauj slāpēt dronus pie kodolobjektiem

Dronam pietuvojoties kodolobjekta žogam, sensori var nostrādāt ātrāk nekā valsts drošības ķēde. Beļģija grib dot atsevišķiem aizsargājamiem objektiem iespēju rīkoties pirms policijas vai aizsardzības vienību ierašanās: ar atļautu radiosakaru slāpēšanu apturēt dronu jau pie perimetra.

Izmaiņas ļautu noteiktiem operatoriem stingri ierobežotos apstākļos lietot pretdronu slāpētājus kodolobjektos, cietumos, Seveso objektos, proti, bīstamu ķīmisko vielu ražotnēs, un pie Eiropas institūcijām Briselē. Tas paplašinātu instrumentu, kas līdz šim galvenokārt bija policijas, aizsardzības un izlūkdienestu rokās. Beļģijas eksperiments Eiropai uzdod praktisku jautājumu: vai dronu aizsardzību var pietuvināt ievainojamiem objektiem, neradot vāji kontrolētu privātu iejaukšanos radiosakaros?

Atļauja pie perimetra

Radiosakaru slāpēšana var pārraut drona vadības, video vai navigācijas savienojumu, neko nenotriecot. Tas ir noderīgi blīvi apdzīvotās vietās un pie jutīgiem objektiem. Risks rodas tāpēc, ka radiofrekvenču spektrs ir kopīga telpa. ES noteikumi, tostarp Radioiekārtu direktīva un Eiropas Elektronisko sakaru kodekss, kaitīgu traucējumu novēršanu atstāj valsts uzraudzībā.

Beļģija mēģina atļauju sašaurināt. Operatoriem par konkrētu incidentu būtu jāinformē BIPT/IBPT, Beļģijas telekomunikāciju regulators. Slāpēšanas zonai un ilgumam jābūt pēc iespējas mazākam. Sabiedriskajam ieguvumam jāatsver traucējumu risks.

Tādējādi valsts atļauja tiek pārbīdīta tuvāk objektam, bet operatoriem netiek izsniegta brīva pilnvara. Viņi iegūtu ierobežotas tiesības rīkoties brīdī, kad drons jau ir tuvu un parastā atļauju ķēde var būt pārāk lēna.

Spiedienu radīja atkārtoti nelikumīgi pārlidojumi pie lidostām, militāriem objektiem un vietām, kas saistītas ar kodolieroču glabāšanu. Pēc tam Beļģija sāka 50 milj. € pretdronu programmu, kurā ietilpst radari un pārnēsājami slāpētāji. Vājā vieta bija pilnvarojums: neizskaidroti incidenti pie kritiskās infrastruktūras parādīja kavēšanos starp drona konstatēšanu, komandas došanu un rīcību.

Šo robu jau bija izgaismojuši rūpnieciskie objekti. Pēc aizdomīgiem dronu pārlidojumiem virs Thales Belgium uzņēmumam bija spēja tos konstatēt, bet nebija likumīgu tiesību iejaukties bez kompetento iestāžu iesaistes. Tas varēja redzēt dronus un brīdināt, kamēr tie atradās virs objekta (EU Today, War Wings Daily).

Eiropas nevienmērīgā karte

Beļģijas lēmums nav tikai iekšējās drošības jautājums. Aizsargājamajā teritorijā ietilpst ES institūcijas, ar NATO saistīti objekti un infrastruktūra, kas pieslēgta sankciju izpildei. Beļģijas ievainojamību nosaka NATO galvenā mītne, ES institūcijas un Euroclear loma iesaldēto Krievijas aktīvu turēšanā. Tāpēc Beļģijas noteikumi par slāpētājiem var ietekmēt Eiropas varas centru praktisko drošību, lai gan likums paliek nacionāls.

Te arī sākas Eiropas problēma. Eiropas Komisijai ir pretdronu rīcības plāns, kas balstās uz testiem, kopīgiem instrumentiem un saskaņotu veiktspējas standartu darbu. Taču dalībvalstis joprojām pašas lemj, kurš drīkst faktiski pielietot spēku vai radīt radiosakaru traucējumus. Euronews precīzi iezīmēja robežu: ES var palīdzēt koordinēt, bet dronu drošība galvenokārt paliek valstu kompetencē.

Francija virzās līdzīgā virzienā. Francijas Senātā skatīts teksts ļautu vitāli svarīgu objektu operatoriem vai to līgumuzņēmējiem izmantot pretdronu aprīkojumu pret tūlītējiem draudiem pie aizsargājamiem objektiem. Vācija saglabā stingrāku pieeju. Federālā tīklu aģentūra slāpētājus kopumā uzskata par nelikumīgu iejaukšanos sakaros.

Eiropa dažādi līdzsvaro ātrumu un kontroli. Beļģija un Francija testē deleģētu objektu aizsardzību. Vācija turas tuvāk modelim, kurā šāda iejaukšanās paliek valsts rokās. Jo biežāk droni parādās pie lidostām, ostām, militāriem objektiem un enerģētikas infrastruktūras, jo grūtāk kļūst aizstāvēt šādu sadrumstalotību.

Atvērtais risks

Beļģijas argumentācija ir vienkārša: droni pārvietojas ātrāk nekā ministrijas. Objekta operators var būt vienīgais, kas atrodas pietiekami tuvu, lai rīkotos laikā.

Risks ir tikpat konkrēts. Slāpētājs var traucēt neatliekamo dienestu sakarus, aviācijas sistēmas vai likumīgus radiosakarus. Apturēts drons var arī nokrist ārpus žoga, pārnesot risku no aizsargājamā objekta uz apkārtējo sabiedrību.

Galīgais pārbaudījums būs detaļās, kuras Beļģija publiski vēl nav pilnībā nostiprinājusi: kuri operatori kvalificējas, vai tiem vajadzīga iepriekšēja instrukcija vai pietiek ar paziņošanu, kā tiek reģistrētas aktivizācijas, kas tās pārbauda un kurš maksā, ja likumīga slāpēšana rada zaudējumus. Beļģija Eiropai piedāvā modeli ātrākai pēdējās distances aizsardzībai. Vienlaikus tā parāda, cik viegli dronu drošība var apsteigt tiesisko infrastruktūru, kas paredzēta šādas rīcības kontrolei.