Beļģija izvēlas ASV dronus

Beļģijas aizsardzības ministrs Teo Frankens, kā tiekot ziņots, paziņojis, ka Francijas, Vācijas un Spānijas FCAS iznīcinātāju programma esot mirusi, un aicinājis Beļģiju pārorientēties uz ASV autonomajiem droniem (La Razón, g-enews). Beļģija FCAS programmā bija tikai novērotāja, nevis pamatpartnere, tāpēc tās aiziešana programmu neapturētu. Taču signāls ir plašāks par pašu lēmumu: NATO dalībvalsts, kas jau pērk F-35 iznīcinātājus, Eiropas galveno nākotnes gaisa kaujas projektu vērtē kā lēnāku un mazāk praktisku nekā tas, ko Vašingtona jau piedāvā.

Vadības problēma, ko Brisele nevar atrisināt

FCAS bija iecerēta kā tīklota gaisa kaujas sistēma: pilotējams iznīcinātājs, autonomi pavadošie droni un kopīgs datu slānis, kas vienā gaisa spēku sistēmā savieno sensorus, ieročus un komandvadību (The Guardian, El País). Programma iestrēga jautājumā, kas ārēji izskatās rūpniecisks, bet patiesībā ir politisks: kurš kontrolē konstrukciju?

Francijas „Dassault” vadīja iznīcinātāja pīlāru un uzstāja uz noteicošo lomu arhitektūrā, programmatūrā un eksporta tiesībās. Šai prasībai bija arī strukturāls iemesls: lidmašīnai nākotnē būtu jānes Francijas kodolatturēšanas spējas, tāpēc kopīga kontrole Parīzei kļuva par suverenitātes jautājumu (Le Figaro). Vācijas „Airbus” atteicās no pakārtotas lomas programmā, ko Berlīne līdzfinansēja lielā apmērā (FAZ). Neviena puse neatkāpās, un programma apstājās.

ES nav mehānisma, ar kuru šādu strupceļu pārraut. Iznīcinātāju iepirkumi saskaņā ar ES līgumiem joprojām ir dalībvalstu kompetencē. Līguma par Eiropas Savienības darbību 346. pants dalībvalstīm dod plašu rīcības brīvību ieroču iepirkumos, ja tās atsaucas uz nacionālās drošības interesēm (346. pants). Brisele var subsidēt kopīgu pētniecību ar Eiropas Aizsardzības fondu un stimulēt kopīgus iepirkumus ar tādām programmām kā EDIP — Eiropas aizsardzības industrijas programma (EDF, EDIP). Tā nevar iecelt galveno darbuzņēmēju, piešķirt projektēšanas pilnvaras vai liegt ministram pirkt ASV tehniku.

Pašas Eiropas Komisijas EDIP priekšlikumā norādīts, ka pēc 2022. gada aizsardzības izdevumu kāpuma 78 % dalībvalstu iepirkumu tēriņu nonāca pie piegādātājiem ārpus ES, bet 63 % — pie ASV piegādātājiem (EDIP priekšlikums). ES stratēģiskās autonomijas politika cenšas šo atkarību mazināt. Frankena iecerētā virzība to padziļinātu.

Nauda kustas ātrāk nekā Eiropas vadības vienošanās

FCAS sabrukums katram partnerim rada atšķirīgus zaudējumus. Francija īstermiņā iegūst lielāku brīvību sargāt „Dassault” projektēšanas suverenitāti un virzīt šaurāku pēcteci „Rafale” iznīcinātājam. Taču Parīze zaudē līdzfinansējumu un argumentu, ka Eiropa spēj uzbūvēt kaujas aviāciju, pēc noklusējuma nepaļaujoties uz Vašingtonu (Brussels Signal). Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss nākamo soli raksturojis kā „uzticamāku risinājumu” meklēšanu; uz galda esot gan „Airbus” vadīta alternatīva, gan papildu F-35 iegāde (Deutschlandfunk). Berlīnes spēks ir nauda: Francijai būs grūti vienai finansēt sestās paaudzes iznīcinātāju bez turīga partnera (FAZ).

Spānija, trešā FCAS partnere, atrodas starp šīm pozīcijām un vienlaikus saskaras ar ASV spiedienu vēlreiz izvērtēt F-35 iegādi (Infobae). Austrumu flanga valstīm, piemēram, Polijai, aprēķins ir vienkāršāks: Krievijas draudu apstākļos savietojamība ar ASV sistēmām tagad sver vairāk nekā Eiropas iznīcinātājs, kas tiek gaidīts ap 2040. gadu.

Konkurences spiediens šo izvēli padara vēl asāku. ASV Gaisa spēki jau piešķīruši sākotnējos ražošanas līgumus par 150 Collaborative Combat Aircraft — autonomiem droniem, kas paredzēti lidošanai kopā ar pilotējamiem iznīcinātājiem — uzņēmumiem „Anduril” un „General Atomics” (Shephard, Forecast International). Eiropas programmas joprojām vienojas par pārvaldību. Amerikāņu programmas jau veic pasūtījumus.

Šī plaisa ir īstais pārbaudījums ES aizsardzības politikai. Brisele ir izveidojusi finansēšanas instrumentus un stimulus. Tai joprojām trūkst veida, kā savlaicīgi izlemt, kurš komandē projektēšanu, pirms pircēji pa vienam izvēlas to, kas jau ir pieejams.