Beļģijas enerģijas sala balsta vēja konkursu

Beļģija gatavo izsoli jaunām atkrastes vēja jaudām Princeses Elizabetes zonā, ar mērķi tās pieslēgt ap 2031. gadu. Formāli tas izskatās pēc nacionāla projekta: viena valdība, viena jūras teritorija, viens turbīnu kopums. Taču zem šā iepirkuma ir cita mēroga infrastruktūra — mākslīga enerģijas sala ar eksporta kabeļiem, kas paredzēti savienojumiem ar kaimiņvalstīm. Tādēļ šis būs pārbaudījums tam, vai Ziemeļjūra var darboties kā kopīgs atjaunīgās elektroenerģijas baseins, nevis tikai kā atsevišķu valstu projektu karte (FPS Economy Belgium).

Tiešie ieguvēji nebūs mājsaimniecības. Pirmie iegūs attīstītāji, kuri saņems līgumus, ko bankas uzskatīs par pietiekami drošiem finansēšanai, ostas un inženieruzņēmumi ar ierobežotu uzstādīšanas jaudu, kā arī tīklu operatori, kas būvē regulētu infrastruktūru. Patērētāji iegūs tikai tad, ja mazāka atkarība no fosilajiem resursiem vēlāk samazinās izmaksas. Tas nav automātiski. Tīkla maksas un valsts atbalsta maksājumi arī nonāk elektrības rēķinos, tāpēc gala sadalījums būs atkarīgs no lēmumiem, kurus Beļģija vēl nav pieņēmusi.

Sala, kas pieslēgta vairāk nekā vienai valstij

Princeses Elizabetes sala, ko jūrā būvē Beļģijas pārvades sistēmas operators Elia, savāks elektroenerģiju no jaunajiem vēja parkiem un atbalstīs augstsprieguma savienojumus ar citām valstīm (Elia). Tā būs mezgls pārrobežu tīklā, par kuru Ziemeļjūras valstis vienojās 2023. gada Ostendes samitā. Beļģija, Vācija, Dānija un Nīderlande toreiz apņēmās koordinēt kabeļus, kas savieno vairākas valstis, nevis tikai vienu vēja parku ar vienu krastu (North Sea Summit Declaration).

Eiropas Komisijas atkrastes enerģijas stratēģija skaidro šā modeļa ekonomiku: atkrastes vējš atmaksājas tad, ja to papildina pārrobežu kabeļi un tirgus noteikumi, kas ļauj elektrībai plūst uz vietām, kur ir pieprasījums (EUR-Lex). Savienotā tirgū elektroenerģija caur koordinētām izsolēm plūst no lētākām zonām uz dārgākām. Beļģijas atkrastes vējš var samazināt cenas Nīderlandē un Vācijā, vienlaikus pārbīdot vietas, kur rodas tīkla sastrēgumi.

Beļģija ieiet tajā pašā ieviešanas periodā kā Dānijas un Vācijas projekts Energiø Bornholm, kas atkrastes vēju savienos ar apakšstacijām abās valstīs; lielie būvdarbi tur sāksies ap 2027.–2028. gadu (Bornholm.dk). Tas nozīmē konkurenci par tiem pašiem kabeļiem, pārveidotāju platformām un uzstādīšanas kuģiem.

Patiesais risks ir līguma konstrukcijā

Eiropai jau ir dārga pieredze ar slikti izstrādātiem atkrastes vēja iepirkumiem. Aptuveni no 2019. līdz 2025. gadam Nīderlandē un Vācijā izmēģinātais nulles subsīdiju modelis sabruka, kad augstākas procentlikmes un būvniecības izmaksas padarīja projektus nefinansējamus. Valstis atgriežas pie cenu starpības līgumiem jeb CfD: valdība garantē minimālo cenu par saražoto elektroenerģijas vienību. Ja tirgus cena nokrīt zem šīs garantētās cenas, valdība sedz starpību. Ja tirgus cena ir augstāka, attīstītājam pārpalikums jāatmaksā (European Commission).

Publiskais risks var būt liels. Eiropas Komisija pagājušajā nedēļā apstiprināja Francijas atkrastes vēja atbalsta shēmu 11,1 GW apmērā ar teorētisko griestu summu 63 mljrd. € 25 gados (Commission européenne, Connaissance des Énergies). Ja vairumtirdzniecības cenas saglabājas augstas, šī summa sarūk. Tomēr tā parāda, cik lielu fiskālo telpu šādas saistības var aizņemt.

Vācijas enerģētikas nozares asociācija BDEW vēlas cenu starpības līgumus, kas indeksēti pret inflāciju, jo fiksētas cenas piedāvājumi atstāj attīstītājiem izmaksu pieauguma risku pēc izsoles dienas (Energie & Management). Beļģijai jāizdara tā pati izvēle. Ja garantētā cena tiks indeksēta, lielāku izmaksu risku uzņemsies valsts. Ja cena būs fiksēta, attīstītāji prasīs augstāku cenu jau sākumā vai nepiedalīsies.

Visā reģionā šaurākā vieta ir elektrotīkls. Komisijas tīklu rīcības plāns brīdina, ka pārvades tīkliem jāpaplašinās ātrāk, lai tie spētu uzņemt atjaunīgo enerģiju un elektrifikācijas radīto pieprasījumu (European Commission). Atkrastes vēja jauda bez tīkla jaudas ir tērauds, kas stāv jūrā bez pilnas izmantošanas.

Mazāka atkarība no kurināmā nenozīmē zemākus rēķinus

Mazāka atkarība no gāzes un oglēm ir strukturālais ieguvums. Taču līdz mājsaimniecību rēķiniem tas nonāk tikai caur maksājumu ķēdi, ko Beļģija vēl nav definējusi: tīkla maksas Princeses Elizabetes salai un tās kabeļiem, nodevas cenu starpības līgumu finansēšanai un balansēšanas izmaksas brīžos, kad vēja izstrāde strauji mainās. Katrs elements ir politisks lēmums. Katrs citādi skar rūpniecību, mazos uzņēmumus un mājsaimniecības.

Beļģijas iepirkuma noteikumi vēl nav publicēti. Tajos jānosaka garantētās cenas, indeksācijas nosacījumi, atbildība par tīkla kavēšanos un kārtība brīžiem, kad vairumtirdzniecības cenas kļūst negatīvas. Beļģija nepērk tikai turbīnas. Tā sadala finanšu risku pārrobežu elektroenerģijas sistēmā, kuras tīkls joprojām cenšas panākt ražošanas jaudas.