Beļģija neriskēs ar Euroclear €193 miljardiem

Beļģijas aizsardzības ministrs 28. augustā noraidīja jaunu mēģinājumu Ukrainas labā izmantot iesaldētos Krievijas valsts aktīvus. Iemesls ir vienkāršs: neviena ES valdība nav piedāvājusi segt juridisko un finanšu risku, kas gulstas uz Briseli tāpēc, ka nauda atrodas tieši tur.

Divas dienas iepriekš Zviedrija, Nīderlande, Polija un Spānija bija vērsušās pie ES augstās pārstāves ārlietās Kajas Kallasas, aicinot Eiropas Komisiju — ES izpildinstitūciju — meklēt veidus, kā iesaldētos Krievijas aktīvus izmantot plašāk nekā tikai no tiem gūto peļņu (Nīderlandes valdība, Reuters/WTVB). Aizsardzības ministrs Teo Frankens atbildēja, ka premjerministrs Barts de Vēvers savu pozīciju nemainīs (Nieuwsblad). Beļģijas atteikumu var saprast tikai tad, ja redzams, ko tai faktiski prasa uzņemties.

Euroclear nes Eiropas risku

Briselē bāzētā Euroclear, kas glabā un norēķina vērtspapīrus bankām un valdībām visā pasaulē, tur aptuveni 185–193 miljardus eiro no apmēram 210 miljardiem eiro ES iesaldēto Krievijas Centrālās bankas aktīvu (Meduza, Commonspace). Šāda koncentrācija Eiropas politikas jautājumu pārvērš Beļģijas atbildības jautājumā. Ja ES pārietu no peļņas izmantošanas uz pašu aktīvu izmantošanu, pirmās ar Krievijas prasībām tiesās un pretsoļiem saskartos Beļģija un Euroclear.

Spiediens jau ir reāls. Le Monde ziņojusi par aptuveni 200 tiesvedībām pret Euroclear un deviņiem arbitrāžas paziņojumiem pret Beļģiju (Le Monde). Saskaņā ar Ellipsis Avocats sniegto informāciju Maskavas tiesa piespriedusi Euroclear samaksāt gandrīz 250 miljardus dolāru. ES šādu spriedumu nevar izpildīt, taču tas rāda, cik tālu Krievija ir gatava virzīt juridisko eskalāciju (Ellipsis Avocats).

Pašreizējais modelis joprojām darbojas: ES izmanto nevis pašus iesaldētos aktīvus, bet procentus un ieguldījumu ienākumus, ko tie rada. 5. augustā ES pārskaitīja Ukrainai vēl 1,4 miljardus eiro, kopējo ieņēmumu apjomu palielinot līdz aptuveni 8 miljardiem eiro (Eiropas Komisija). Taču četru valstu vēstulē teikts, ka ES 90 miljardu eiro aizdevums 2026.–2027. gadam, kas balstīts bloka kopīgajā budžetā, nebūs pietiekams. Lielāks mehānisms, kas izmantotu iesaldēto pamatsummu, dotu Ukrainai paredzamāku finansējumu nekā kārtējā maksājuma daļa (Euractiv).

Naudu grib visi, rēķinu — neviens

Beļģijas pozīcija nav absolūts „nē”. Tā ir nosacīta. Ārlietu ministrs Maksims Prevo augustā vizītē Kijivā sacīja, ka Beļģijai principā nav iebildumu pret aktīvu izmantošanu, ja juridiskie un finanšu riski ar saistošām garantijām tiek sadalīti starp visām dalībvalstīm (Kyiv Independent). Arī četru valstu vēstule šo loģiku faktiski apstiprina, jo tajā tieši prasīti risinājumi, kuros „risks gulstas uz visām ES dalībvalstīm” (Nīderlandes valdība). Tomēr šīs valdības ir pārņēmušas Beļģijas formulējumu, neiesniedzot mehānismu, kas atbilstu Beļģijas prasībai pēc beznosacījumu un neierobežotām garantijām (Euronews).

Plaisa starp solidaritātes valodu un fiskālu saistību redzama katras valsts līmenī. Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis sacīja, ka Varšava esot „gatava piedalīties Beļģijas apdrošināšanā”, taču Polijas mediji neatrada publisku juridisku formulu neierobežotai atlīdzības garantijai (Radio ZET). Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs uzskata, ka riski jādala atbilstoši ekonomikas lielumam, bet ne kā bezlimita čeks. Vācijas mediji lēsuši, ka Berlīnes daļa šādā garantijā varētu pārsniegt 50 miljardus eiro (Vācijas valdība, FAZ). Francija un Nīderlande atbalsta principu, bet nav piekritušas neierobežotai atbildībai (Ouest-France, Tweede Kamer).

Frankens pievienoja arī politiski asu atgādinājumu: Baltijas valstīm nevajadzētu turpināt stumt Beļģiju stūrī, kamēr Beļģija piedalās to drošības stiprināšanā NATO Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijā, ziņoja Nieuwsblad. Vēstījums bija tiešs: solidaritāte nevar nozīmēt, ka viena valsts prasa izlēmību, bet cita uzņemas sekas.

Jautājumu bija paredzēts apspriest ap 1.–2. septembra ES ārlietu ministru neformālo sanāksmi Īrijā. Eiropas Komisija norāda, ka tā šo jautājumu „nekad nav noņēmusi no darba kārtības” (Komisijas brīfings). Taču politiskā koalīcija, kas vēlas izmantot Krievijas aktīvus, joprojām ir plašāka nekā koalīcija, kas gatava garantēt Beļģijas pilnu atbildību. Kamēr nav juridiski saistošas ES mēroga garantijas, kas sedz Euroclear risku, Beļģijas atteikums nav šķērslis. Tā ir cena par infrastruktūru, kuru visi pārējie grib izmantot.