Berlīne iesaistās Francijas kodolatturēšanā

Francija un Vācija 27. maijā Parīzē sarīkoja pirmo divpusējās Kodolvadības grupas darba sēdi (n-tv, Deutschlandfunk). Tā virza kodolatturēšanas ietvaru, kurā tagad iesaistītas deviņas Eiropas valstis. Nevienas valsts parlaments par konkrēto kārtību nav balsojis.

Ietvara sākums ir 2. marts, kad prezidents Emanuels Makrons Francijas Il Longas zemūdeņu bāzē paziņoja par dissuasion avancée jeb paplašināto atturēšanu. Francija pirmo reizi kopš 1992. gada palielinātu kodolgalviņu krājumus un vairs neatklātu arsenāla apmēru. Kanclers Frīdrihs Mercs līdzparakstīja deklarāciju par vadības grupas izveidi. Turpmākajās nedēļās Polija, Norvēģija, Somija, Nīderlande, Beļģija, Grieķija, Zviedrija, Dānija un Apvienotā Karaliste ietvarā ienāca pa atsevišķiem divpusējiem kanāliem.

Ko Vācija patiesībā iegūst

Francija Berlīnes jauno lomu sauc par co-gestionnaire doctrinal — doktrīnas līdzpārvaldnieci. Praktiski tas nozīmē stratēģisku dialogu par to, kā savienojamas Francijas kodolspējas, konvencionālās spējas un pretraķešu aizsardzība. Vācija nepiedalās triecienu plānošanā, mērķu izvēlē un tai nav ietekmes uz lēmumu par kodolieroču lietošanu. Šī vara paliek tikai Francijas prezidentam.

Pirmais konkrētais solis Vācijai būs novērotājas statuss Francijas kodolmācībās „Poker” 2026. gada septembrī. Vācijas lidmašīnas vēlāk varētu nodrošināt iznīcinātāju pavadību vai degvielas uzpildi gaisā Francijas „Rafale” lidmašīnām, kas bruņotas ar kodolieročiem (n-tv). Tās ir konvencionāla atbalsta funkcijas, nevis kodolieroču nogāde.

NATO ietvarā Vācijai jau ir vairāk. Bīheles aviobāzē vācu piloti trenējas nogādāt amerikāņu B61 kodolbumbas un Vācija piedalās Kodolplānošanas grupā — alianses galvenajā kodolpolitikas institūcijā. IPG-Journal Francijas piedāvājumu vērtēja kā „mazāk būtisku”, jo bez reālas ietekmes uz plānošanu tas nedodot „ticamu atturēšanas ieguvumu” (IPG-Journal).

Šīs vienošanās loģika ir apdrošināšanās. Uzticība ASV drošības garantijām ilgstoši tiek apšaubīta, un gan Parīzei, gan Berlīnei vajadzīgs redzams divpusējs rezultāts. Vadības grupa to dod. Tās vērtība ir politiska riska mazināšana, nevis jauna militāra spēja.

Deviņas demokrātijas bez likumdevēju procesa

Vadības grupa izveidota ar kopīgu deklarāciju, balstoties uz Āhenes līguma 4. pantu. Āhenes līgums ir 2019. gada Francijas un Vācijas sadarbības pakts, un šādam solim jauna parlamentāra ratifikācija nav vajadzīga. Parīzes sēdi vadīja Merca drošības padomnieks Ginters Zauters; nākamā tikšanās plānota pirms Vācijas parlamenta vasaras pārtraukuma (Stern, Deutschlandfunk).

Tāda pati izpildvaras pieeja redzama visā ietvarā. Polija pēc aprīļa Gdaņskas samita pievienojās Francijas kodolmācībām. Norvēģija 27. maijā parakstīja Narvikas vienošanos. Somija iesniedza likumprojektu, kas atceltu aizliegumu izvietot kodolieročus tās teritorijā, un ir vienīgā no deviņām valstīm, kur opozīcijas partijas pieprasījušas likumdevēja procesu. Citur parlamenti labākajā gadījumā ir informēti, bet ne iesaistīti lēmuma pieņemšanā.

Trīs ES dalībvalstīm — Austrijai, Īrijai un Maltai — Līgums par kodolieroču aizliegumu juridiski uzliek pienākumu iebilst pret jebkādu palīdzību kodolieroču jomā. Divpusējie ietvari, kas top ap tām, neparedz institucionālu kanālu šādu iebildumu izteikšanai.

Nepārbaudītas juridiskās robežas

Vairāki jautājumi juridiski nav pārbaudīti. Nav skaidrs, vai Vācijas degvielas uzpildes lidmašīna, kas apkalpotu ar kodolieročiem bruņotu Francijas „Rafale”, būtu uzskatāma par „palīdzību” Kodolieroču neizplatīšanas līguma izpratnē. Šis 1968. gada līgums liedz valstīm bez kodolieročiem tos iegūt vai kontrolēt. Vācijas „Divi plus četri” līgums — 1990. gada vienošanās, kas ļāva Vācijas atkalapvienošanos — aizliedz Vācijai „kontrolēt” kodolieročus. Francijas modelis apzināti veidots tā, lai paliktu zem šī sliekšņa, taču pats slieksnis operacionālā kontekstā nekad nav juridiski definēts.

Līdz septembra mācībām „Poker” ietvars būs pavirzījies cauri divām divpusēju sarunu kārtām, vienai novērošanas misijai un nevienam parlamenta balsojumam. Militārais saturs ir ierobežots: no Francijas Vācija iegūst mazāk nekā tai jau ir NATO. Lielākas ir demokrātiskās sekas. Deviņas Eiropas valstis normalizē izpildvaras vienpersonisku lēmumu pieņemšanu par dalību kodolatturēšanā, izturoties pret bīstamākajiem ieročiem kā pret jautājumu, kas esot pārāk sensitīvs parlamentārām debatēm. Kurā brīdī konvencionāla līdzdalība kodoloperācijās pārstāj būt konvencionāla?