Berlīne plāno €203 miljardu aizņemšanos

Vācijas 2027. gada budžeta projekts rāda lielāku aizņemšanos, nekā redzams federālā pamatbudžeta skaitļos. Ja saskaita pamatbudžetu, infrastruktūras un klimata fondu un Bundesvēra īpašo fondu, jauns parāds sasniedz aptuveni 203,7 miljardus eiro (Tagesschau, ZEIT). Līdz 2030. gadam kopējā trajektorija ved uz aptuveni 839 miljardiem eiro jauna parāda (n-tv). Valsts, kas desmit gadus prasīja Dienvideiropai stingrāku taupību, tagad pati aizņemas tempā, ko Berlīne vēl pirms pieciem gadiem būtu politiski bloķējusi.

Viena parāda bremze, trīs aizņemšanās kanāli

Vācijas konstitucionālā parāda bremze joprojām ir spēkā. Tā ir norma, kurai jāierobežo regulāri ikgadējie deficīti, un tā joprojām saista federālo pamatbudžetu. Taču politiski steidzamākās izdevumu pozīcijas lielā mērā pārvietotas ārpus šā rāmja.

Mehānisms balstās īpašajos fondos. 500 miljardu eiro infrastruktūras un klimata fonds aizņemas savā bilancē, atsevišķi no pamatbudžeta (Euroconstruct). Aizsardzības izdevumi virs 1 % no IKP pēc 2025. gada marta fiskālās reformas konstitucionāli izslēgti no parāda bremzes aprēķina (Tagesschau). Tāpēc 2027. gada aizņemšanās sadalās vairākos slāņos: 118,7 miljardi eiro pamatbudžetā (n-tv), 54,9 miljardi eiro caur infrastruktūras fondu un 30 miljardi eiro caur Bundesvēra fondu.

Iznākums ir paradoksāls. Vācija kopumā aizņemas rekordlielas summas, bet atsevišķām ministrijām vienlaikus jādzīvo ar taupības spiedienu. Finanšu ministrija 2027. gada plāna robu aizlāpīšanai izmantojusi aptuveni 10 miljardus eiro rezervēs (Deutschlandfunk). Jau 2028. gadam tiek gaidīts vēl 30 miljardu eiro iztrūkums (ad-hoc-news).

Kas saņem naudu

Tiešie ieguvēji ir aizsardzības un infrastruktūras uzņēmumi. Investīciju izdevumi 2027. gadā pieaug līdz aptuveni 117,5 miljardiem eiro, bet aizsardzība vien sasniedz 130,1 miljardu eiro (Devdiscourse/Reuters). Tas nozīmē vairāk pasūtījumu būvniecībai, inženierijai un militārajam iepirkumam. BNP Paribas aplēsis, ka fiskālais pavērsiens 2026. gadā varētu palielināt Vācijas izaugsmi par aptuveni 0,7 procentpunktiem, pateicoties publiskajām investīcijām un privātajiem tēriņiem, ko tās piesaista (BNP Paribas).

Mājsaimniecībām ieguvumi būs lēnāki un mazāk droši. Labāki dzelzceļi, digitālie tīkli un drošības kapacitāte parādās gadu gaitā, nevis nākamajā budžeta ciklā. Tikmēr spiediens uz pamatbudžetu var nozīmēt subsīdiju samazināšanu un izmaiņas sociālajos izdevumos. Skaidrākās izmaksas būs nākamajiem nodokļu maksātājiem: Vācijas 10 gadu obligāciju ienesīgums ir ap 2,94 % (Trading Economics), tālu no gandrīz nulles likmēm, kas agrāk padarīja parādu lētu. Federālajam parādam jau sasniedzot 1,843 triljonus eiro (BMF), lielāki procentu maksājumi pakāpeniski samazina budžeta rīcības brīvību nākamajos gados.

Eiropa nolasa signālu

Kaimiņvalstis šo pavērsienu lasa atšķirīgi. Francijā tas izskatās pēc dubultstandarta: Berlīne lielā apjomā aizņemas nacionāli, vienlaikus, kā tiekot ziņots, prasot nākamajā ES daudzgadu budžetā samazināt izdevumus par aptuveni 400 miljardiem eiro (Upday/Reuters). Itālijai tas dod politisku argumentu: ja Vācija var daudz aizņemties aizsardzībai, Roma var prasīt līdzīgu elastību. Taču BTP-Bund starpība, proti, atšķirība starp Itālijas un Vācijas aizņemšanās cenu, var sarukt arī tāpēc, ka aug pašas Vācijas ienesīgums, nevis tāpēc, ka Itālija kļuvusi drošāka (Corriere). Polijai galvenā baža ir ES budžets, kur tai uz spēles ir 212,6 miljardi zlotu līgumiski piesaistītā līdzfinansējumā (MFiPR).

Obligāciju tirgi pagaidām reaģē mierīgi. Vācija joprojām ir eirozonas etalona aizņēmējs (FT). Taču galvenais jautājums nav tikai parāda apmērs. Jāskatās, vai šī tiešām ir jauna nauda vai veci izdevumi, kas pārlikti citā budžeta traukā. Infrastruktūras fonda juridiskais tests prasa vien to, lai koriģētās pamatbudžeta investīcijas sasniegtu 10 % no izdevumiem — tas mēra grāmatvedības konstrukciju, nevis uzbūvētus tiltus (Euroconstruct). Ministrijas var turpināt griezt izdevumus, kamēr īpašie fondi turpina aizņemties. Tāpēc jāvēro ne tikai Vācijas parāda līmenis, bet tas, vai nauda pārtop izmantojamā kapacitātē, pirms atveras nākamais budžeta robs.