Berlīne noraida Spānijas parāda plānu

2020. gadā ES pārkāpa robežu, kas līdz tam tika uzskatīta par politiski neaizskaramu. Pandēmijas laikā 27 valdības pirmo reizi lielā mērogā vienojās aizņemties kopīgi, NextGenerationEU programmā piesaistot līdz 750 miljardiem eiro (ECA). Vienošanās bija skaidri formulēta kā pagaidu risinājums.

Spānijas ekonomikas ministrs Karloss Kuerpo 9. jūlijā piedāvāja šo izņēmumu padarīt par pastāvīgu instrumentu. Eirogrupā, kur tiekas eirozonas finanšu ministri, viņš prezentēja „Eiropas suverēno mehānismu”: Eiropas Komisija emitētu ES līmeņa obligācijas, kopējā emisija varētu sasniegt 850 miljardus eiro gadā, un iegūtā nauda valdībām tiktu izsniegta aizdevumos (Euronews, Europa Press). Eirogrupa priekšlikumu nepieņēma. Tās prezidents Kirjaks Pjerakakis paziņoja, ka par Eiropas drošo aktīvu „nav vienprātības” (El Español).

Ko piedāvā Spānija

Katra ES valdība parasti aizņemas, pārdodot savas obligācijas. Vācija maksā zemākās procentlikmes, jo investori to uzskata par drošāko aizņēmēju. Itālijai, Spānijai un Francijai jāmaksā vairāk. Starpību starp Vācijas aizņemšanās cenu un, piemēram, Itālijas aizņemšanās cenu sauc par sprediem — riska prēmiju, ko tirgus prasa par naudas aizdošanu valstij ar vājāku kredītspēju.

Spānijas arguments ir vienkāršs: 27 atsevišķi un salīdzinoši nelieli obligāciju tirgi ir neefektīvi. Viens liels ES obligāciju tirgus piesaistītu vairāk pircēju, samazinātu procentlikmes un radītu to, ko ekonomisti sauc par drošo aktīvu — tik uzticamu un likvīdu obligāciju, ka tā kļūst par eirozonas finanšu etalonu, līdzīgi kā ASV valsts obligācijas dolāra sistēmā.

Kuerpo šo argumentu pamato ar skaitļiem. Viņš apgalvo, ka sākotnējais ietaupījums būtu ap 5 miljardiem eiro gadā, bet, kopējam parāda apjomam sasniedzot aptuveni 5 triljonus eiro, tas pārsniegtu 25 miljardus eiro gadā (Infobae). Spānija uzsver, ka kopējais parāds nepieaugtu. Valstis vienkārši aizņemtos caur ES, nevis katra atsevišķi.

Berlīne, Hāga, Helsinki

Noraidījums sekoja ātri. Nīderlandes finanšu ministrs Elko Heinens sacīja, ka eiroobligāciju priekšlikumi laiku pa laikam atgriežas, bet atbilde paliekot tā pati — nē. Somijas finanšu ministre Rīka Purra kopējo ES parādu nosauca par risinājumu, kas nav „ne atbilde, ne iespēja” (El Español).

Vācijas iebildums ir konstitucionāls. Kad Federālā konstitucionālā tiesa 2021. gadā apstiprināja pandēmijas laika kopīgo aizņemšanos, tā īpaši uzsvēra nosacījumus, kas šo risinājumu padarīja pieļaujamu: aizņemšanās ir pagaidu, atbildība ir ierobežota, un netiek veidota pastāvīga parādu savienība (Bundesverfassungsgericht). Spānijas plāns šo robežu pārkāpj.

Nīderlandes iebildums ir par stimuliem. Pastāvīga ES aizņemšanās nozīmētu, ka citu valdību kredītspēja kļūst par kopējā darījuma daļu, pat ja dalība formāli būtu brīvprātīga (Sustainable Finance Lab). Somijas pozīcijā ir nianse. Helsinki ir parakstījuši paziņojumu par aizsardzības finansēšanas instrumentu attīstīšanu, signalizējot, ka kopīga aizņemšanās drošībai varētu būt pieņemama tur, kur vispārēja fiskālā koplietošana nav (Valtioneuvosto).

Kas iegūst, kas maksā

Skaitļi rāda, kam šāds mehānisms būtu izdevīgs. Itālijas 10 gadu obligāciju ienesīgums ir ap 3,84 %, Vācijas — ap 3,06 %, tātad starpība ir aptuveni 79 bāzes punkti jeb procentpunkta simtdaļas (Teleborsa). Spānija maksā ap 44 bāzes punktiem vairāk nekā Vācija. Katra šīs starpības daļa, ko varētu pārcelt uz lētāku ES aizņemšanās līkni, dienvidu valdībām nozīmētu reālu budžeta ietaupījumu.

Ziemeļu valstīm šāda tieša ietaupījuma nav. Kā tiekot ziņots, Spānijas modelis paredzētu kompensācijas mehānismu, lai tās maksātu tikai savu tirgus likmi, taču kompensācija neizdzēš risku, ka kāda aizņēmēja maksātnespējas gadījumā maksā citi. Ja dalībnieks nepildītu saistības, zaudējumi galu galā nonāktu ES budžetā. Tas nozīmētu spiedienu uz nākotnes nacionālajām iemaksām vai izdevumu samazināšanu (Quotidiano.net).

Šis risks parādās neērtā brīdī. ES jau sarunā nākamo daudzgadu budžetu 2028.–2034. gadam, un tikai pandēmijas aizņēmuma atmaksai šajā periodā, kā tiek lēsts, būs vajadzīgi aptuveni 168 miljardi eiro (Brussels Signal). Neto maksātājvalstis Spānijas priekšlikumu redz kā vēl vienu prasījumu pret nākotnes ieņēmumiem, kurus tās nav piekritušas nodrošināt.

Sastāvdaļa, ko Berlīne nedod

Eiropa jau aizņemas kopīgi ārkārtas situācijās. Pandēmijas programma piesaistīja 750 miljardus eiro; SAFE instruments aizsardzības aizdevumiem apstiprināts 150 miljardu eiro apmērā (Council). Katrā gadījumā uz etiķetes bija rakstīts: izņēmums. Spānija tagad jautā, vai izņēmums nav kļuvis par normu.

Plāns būtu brīvprātīgs, taču tā ekonomika nav brīvprātīga. Kopīga obligācija, kuru faktiski balstītu tikai valstis ar lielāku parādu, netiktu vērtēta kā Vācijas Bund obligācija, un solītais ietaupījums saruktu. Kuerpo ir atzinis, ka mehānismam darbībai vajadzīgi vismaz pieci lieli emitenti, kas kopā radītu aptuveni 540–550 miljardus eiro gada emisijās (Euronews). Vācijas kredītreitings ir sastāvdaļa, kas šo obligāciju padarītu lētu. Tieši to Berlīne atsakās dot.