Berlīne apiet parāda bremzi

Vācijas federālie revidenti 3. septembrī brīdināja Bundestāgu, ka valdība virzās parāda slazda virzienā. Ja Berlīne īstenos pašreizējos tēriņu plānus, federālais parāds līdz 2030. gadam varētu pieaugt vismaz līdz 3 trilj. €; 2020. gada beigās tas bija aptuveni 1,5 trilj. € (FAZ, Bundestag). Tas nav tikai Vācijas jautājums. Eiropas lielākā ekonomika aizņemas aizsardzībai un infrastruktūrai, bet vienlaikus prasa no nākamā ES budžeta nogriezt aptuveni 400 mljrd. € (Investir/Les Echos). Jo vairāk Berlīnei jāapkalpo pašai savs parāds, jo mazāk vietas paliek dāsnumam pret pārējo Eiropu.

Kā 200 miljardi eiro gadā paslīd garām parāda bremzei

Bundesrechnungshof — institūcija, kas pārbauda, vai federālā valdība naudu tērē likumīgi — neprognozē valsts maksātnespējas krīzi. Revidentu brīdinājums ir konkrētāks: aizņemšanās tiek novirzīta apkārt Vācijas parāda bremzei, konstitucionālajam noteikumam, kas federālās valdības strukturālo deficītu ierobežo līdz 0,35 % no IKP (Bundestag). Noteikuma jēga bija neļaut ikgadējam budžetam dzīvot ar lieliem pastāvīgiem deficītiem. 2025. gada martā pieņemtais konstitūcijas grozījums tajā izveidoja divas lielas atkāpes: aizsardzības tēriņi virs 1 % no IKP vairs netiek ieskaitīti limitā, un jauns 500 mljrd. € infrastruktūras un klimata fonds drīkst aizņemties pats savā vārdā divpadsmit gadu laikā (BMF).

Rezultāts ir straujš aizņemšanās kāpums. Federālā pamatbudžeta neto aizņēmums palielinās no 98 mljrd. € 2026. gadā līdz 167,3 mljrd. € 2030. gadā. Ja pieskaita īpašos fondus, kopējā jaunā aizņemšanās 2027. gadā vien sasniedz aptuveni 203 mljrd. € (Bundestag, Onvista/Reuters).

Procentu maksājumi parāda, kur aizņemšanās pārvēršas zaudētās izvēlēs. Pašas valdības prognozes paredz, ka līdz 2030. gadam procentu izdevumi sasniegs 80,7 mljrd. €, bet kopējie federālie izdevumi būs 635,4 mljrd. € (Bundestag). Aptuveni katrs astotais budžeta eiro aizietu parāda apkalpošanai. Šī nauda jāsamaksā pirms skolām, dzelzceļa vai nodokļu atvieglojumiem.

Aizņemta nauda, neuzbūvēti tilti

Argumentam par aizņemšanos ir pamats. Bundesbanka norādījusi, ka Vācijas neto ieguldījumi pamatkapitālā 2024. un 2025. gadā pirmo reizi kopš atkalapvienošanās kļuvuši negatīvi. Citiem vārdiem, ceļi, dzelzceļi un energotīkli nolietojās ātrāk, nekā valsts tos atjaunoja (Bundesbank).

Taču parādu atļaut ir vieglāk nekā kaut ko uzbūvēt. Ifo institūts konstatēja, ka 2025. gadā valdība caur infrastruktūras fondu aizņēmās 24,3 mljrd. €, bet federālās investīcijas pieauga tikai par 1,3 mljrd. € (ifo). Lielākā daļa jaunā parāda aizstāja naudu, ko budžets būtu tērējis tāpat, nevis radīja papildu jaudu. Zeit ziņoja, ka līdz šim izmantoti tikai aptuveni 10 % infrastruktūras fonda (Zeit). Finanšu ministrija iebilst, ka fonda patiesā ietekme jāvērtē visā 2025.–2028. gada periodā (BMF). Pagaidām tas ir solījums, nevis rezultāts.

Kas maksā Eiropā

Kad Vācija aizņemas vairāk, sadārdzinās aizņemšanās visā eirozonā. Vācijas obligācijas Eiropā kalpo kā droša parāda atskaites cena. Ja šī bāzes likme kāpj, investori prasa lielāku ienesīgumu arī no citām valdībām. Vācijas desmit gadu obligāciju ienesīgums jau pārsniedzis 3,36 %, sasniedzot augstāko līmeni 15 gadu laikā (Euronews, Le Monde). Francijai, kur valsts parāds ir 115,6 % no IKP (Insee), jau piemēro ES pārmērīga budžeta deficīta procedūru — formālu procesu, kas valdībām ar pārāk lielu deficītu liek samazināt tēriņus vai celt nodokļus. Francijas Senāts lēš, ka valsts iemaksa nākamajā ES budžetā varētu pieaugt no 26 mljrd. € līdz 36 mljrd. € gadā (Sénat). Augstākas tirgus likmes šo spiedienu tikai pastiprina.

Politiskās sekas koncentrējas nākamajā ES septiņu gadu budžetā 2028.–2034. gadam, ko Eiropas Komisija piedāvājusi aptuveni 2 trilj. € apmērā (European Commission). Sešas neto maksātājvalstis, tostarp Vācija un Nīderlande, prasa dziļus samazinājumus (NOS). Poliju satrauc, ka Vācijas budžeta spiediens nozīmēs kohēzijas fondu samazināšanu. Kohēzijas nauda ir ES instruments ekonomisko atšķirību mazināšanai starp reģioniem un dalībvalstīm. Vienlaikus aptuveni 28 % Polijas eksporta nonāk Vācijā, tāpēc Vācijas stagnācija tieši apdraud Polijas ražotājus (Rzeczpospolita).

Vācijas partneriem tagad ir konkrēti pierādījumi aizdomām, kas Eiropas sarunās skan jau ilgāk: Berlīne sev svarīgām prioritātēm vietu atrod ātrāk nekā kopīgām Eiropas vajadzībām. Vai tas mainīsies, būs atkarīgs no jautājuma, uz kuru revidentu ziņojums vēl neatbild: vai infrastruktūras fonds pārtaps reālās investīcijās vai paliks mehānisms, ar ko vecus tēriņus pārsaukt par jaunu parādu.