Berlīne ar parādu lāpa budžetu

Vācijas valdība apstiprinājusi 838 miljardus eiro jauna aizņēmuma 2027.–2030. gadam, sadalot to aizsardzībai, infrastruktūrai un klimatam (BMF, DW). Izšķirošais jautājums ir, vai šī nauda tiešām finansēs jaunus dzelzceļus, elektrotīklus un aizsardzības jaudas, vai arī ļaus Berlīnei daļu veco izdevumu pārcelt ārpus redzamā budžeta. Pirmie skaitļi vairāk rāda otro variantu.

Lielākā daļa naudas nav jauna

Šeit svarīgs ir papildināmības princips: vai aizņemtais eiro apmaksā projektu, kas citādi nenotiktu, vai tikai aizstāj naudu, ko valdība tāpat būtu tērējusi no parastajiem ieņēmumiem?

ifo institūts to pārbaudīja, izmantojot 2025. gada datus — pirmo gadu, kad darbojās Vācijas infrastruktūras īpašais fonds. Berlīne caur fondu aizņēmās 24,3 miljardus eiro. Faktiskās federālās investīcijas, salīdzinot ar 2024. gadu, pieauga tikai par 1,3 miljardiem eiro. ifo secinājums: 95 % jaunā parāda nekļuva par papildu investīcijām. Ķelnes IW institūts aprēķināja 86 % izspiešanas efektu. Abos gadījumos aina ir līdzīga: liela daļa „infrastruktūras” aizņēmuma sedza parastā budžeta robus.

Finanšu ministrijas ekonomists Armins Šteinbahs iebilda, ka izdevumi tomēr esot papildu izdevumi, jo stingrākos finanšu apstākļos tie nebūtu veikti. Šo argumentu budžeta kontos pārbaudīt nevar. Konti rāda citu mehāniku: aizņēmums aug daudz straujāk nekā izmērāmās investīcijas.

Kā parāda bremze uz papīra paliek spēkā

Vācijas parāda bremze — konstitucionāls noteikums, kas valdības strukturālo aizņēmumu ierobežo līdz 0,35 % no IKP — formāli joprojām pastāv. Taču Berlīne lielāko daļu jauno tēriņu novirza tai apkārt ar diviem instrumentiem.

Pirmais: aizsardzības un drošības izdevumi virs noteikta sliekšņa ir pilnībā atbrīvoti no limita. 2027. gadā šis izņēmums aptver 85,4 miljardus eiro no pamatbudžeta 118,7 miljardu eiro jaunā aizņēmuma. Bremze darbojas visur, izņemot militāros izdevumus.

Otrais instruments ir īpašie fondi — Sondervermögen, ārpusbudžeta mehānismi ar pašu aizņemšanās tiesībām. To parāds neparādās ministriju ikgadējos budžetos, bet tik un tā nonāk valsts bilancē. Kopā Vācija tikai 2027. gadā aizņemsies vairāk nekā 200 miljardus eiro (BMF, Reuters via Marketscreener). Tajā pašā laikā visām ar aizsardzību nesaistītajām ministrijām jāpieņem 1 % izdevumu samazinājums. Transporta budžets krīt no 27,9 miljardiem līdz 26,4 miljardiem eiro (vergabeblog.de).

Eiroobligāciju pretruna

Vācija to var darīt, jo tās parāda attiecība pret IKP ir ap 62,5 % (Eurostat). Itālijai, kuras parāds sasniedz 135,3 % no IKP un kura atrodas pārmērīga budžeta deficīta procedūrā — ES procesā pret valdībām, kas pārkāpj deficīta vai parāda noteikumus — šādas telpas nav. Šī asimetrija arvien skaidrāk izgaismo Vācijas pozīcijas pašinteresi kopējā ES aizņēmuma jautājumā: Berlīne valsts līmenī aizņemas nepieredzētā apjomā, bet joprojām bloķē eiroobligācijas, kas citām dalībvalstīm dotu līdzīgu fiskālo manevra telpu. Itālija un Spānija tagad kopīgi virza kopīga Eiropas parāda ideju.

Izpilde ir galvenais ierobežojums

Vācijas nodokļu maksātājiem būs jāsedz augošas procentu izmaksas: plānotie parāda apkalpošanas izdevumi palielinās no 33,6 miljardiem eiro 2026. gadā līdz 82,1 miljardam eiro 2030. gadā (Surplus Magazin). Scope Ratings lēš, ka programma ikgadējai izaugsmei varētu pievienot 0,3–0,4 procentpunktus, ja projekti tiešām tiks īstenoti. Bruegel brīdina, ka lielāki aizsardzības budžeti bez koordinēta iepirkuma neradīs efektīvas ražošanas ķēdes.

Galvenais ierobežojums nav naudas daudzums. 36 % no 2025. gada modernizācijas budžeta netika iztērēti, jo plānošanas jauda un iepirkumu temps netika līdzi. 838 miljardu eiro pārbaude būs uzbūvēti dzelzceļi, strādājoši tīkli un izmantojamas militārās spējas. Budžeta aritmētika pati par sevi to negarantē.