Berlīne Ukrainas sarunās apiet ES

Krievija 2026. gada 23.–24. maijā uz Kijivas pievārti izšāva kodolgalviņas nest spējīgu „Orešņik” raķeti. Tā bija trešā reize kara laikā, kad Maskava izmantoja šo ieroci. Pēc nepilnām 48 stundām Ukrainas galvenais sarunvedējs Vācijas kanclera birojā sēdēja pie viena galda ar triju Eiropas lielvaru nacionālās drošības padomniekiem, lai skicētu miera procesa aprises, no kura ASV ir atkāpušās.

Apšaude un atteikums pakļauties

Tas bija lielākais Krievijas uzbrukums 2026. gadā: Kijivu sasniedza aptuveni 90 raķetes, tostarp 36 ballistiskās, un 600 droni. Nogalināti vismaz četri cilvēki, ievainoti ap 100. Kara izpētes institūts lēsa, ka šāda uzbrukuma pakete Maskavai izmaksāja aptuveni 361 milj. ASV dolāru (ISW). Pēc tam Krievijas Ārlietu ministrija lika visiem ārvalstu diplomātiem pamest Kijivu, paziņojot, ka sāks „sistemātiskus triecienus Ukrainas militāri rūpnieciskajiem objektiem” (Al Jazeera).

Neviena Eiropas valdība šai prasībai nepakļāvās. Francijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Krievijas prasību nosauca par „jaunu iebiedēšanu” un paziņoja, ka Parīze savus cilvēkus neevakuēs (Le Figaro). Berlīnē Vācijas Ārlietu ministrijas politiskais direktors, augsta ranga, bet ne ministra līmeņa amatpersona, izsauca Krievijas vēstnieku Andreju Ņečajevu. Tas bija apzināti kalibrēts solis: stingra reakcija bez pilnas ministru līmeņa eskalācijas (Deutschlandfunk). Polija brīdināja, ka jebkurš trieciens tās vēstniecībai tiks uzskatīts par „apzinātu agresijas aktu” (Polsat News). Vairāk nekā 50 valstis Krieviju nosodīja ANO Drošības padomē (Kyiv Post, UN).

Vašingtonas tonis bija citāds. ASV valsts sekretārs Marko Rubio triecienus nenosodīja un tikai norādīja, ka Kijiva esot „ļoti bīstama vieta” (RFE/RL). Viņš apstiprināja, ka amerikāņu miera sarunas ir „iesaldētas”.

E3 rīkojas ātri

26. maijā Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs Berlīnē tikās ar E3 — Vācijas, Francijas un Apvienotās Karalistes nacionālās drošības padomnieku formātu (Ukrinform). Tikšanos vadīja Vācijas pārstāvis Ginters Zauters. Kanclers Frīdrihs Mercs tajā nepiedalījās, un tas bija piesardzības signāls no augstākā politiskā līmeņa.

E3 nav ne līguma, ne sekretariāta, ne juridiska mandāta. Formāts radās 2003. gadā sarunām ar Irānu par tās kodolprogrammu, un tajā darbojas trīs Eiropas valstis ar pastāvīgām vietām ANO Drošības padomē. Breksits Apvienotās Karalistes dalību neizbeidza, jo E3 darbojas ārpus ES institucionālās sistēmas. Tā priekšrocība ir ātrums: ES kopējā ārpolitika un drošības politika, proti, bloka kopīgās diplomātijas ietvars, parasti prasa 27 dalībvalstu vienprātību un nedēļām ilgu saskaņošanu. E3 var sanākt dažu dienu laikā. Volodimirs Zelenskis 20. maijā ierosināja formalizēt „E3 plus Ukraina” kanālu (newsukraine.rbc.ua).

Ātrumam ir leģitimitātes cena

Par šo ātrumu jāmaksā ar politisko pārstāvību. Polijai, Ukrainas lielākajai reģionālajai militārajai atbalstītājai, pie galda nav vietas. Tās nav arī Itālijai, ES trešajai lielākajai ekonomikai. Varšavas iebildums ir strukturāls: Polijas izmērs un ģeogrāfija padara to par dabisku dalībnieci jebkurās sarunās starp Eiropu, Kijivu un Maskavu (Rzeczpospolita). E3 dalībnieki pretī liek argumentu, ka mazākas grupas sarunājas ātrāk. Polijas amatpersonas par 26. maija tikšanos publiski nav protestējušas, tomēr pamatkonflikts ir redzams.

Domstarpība ir dziļāka par formātu. Francija un Itālija atbalsta diplomātiska kontakta atvēršanu ar Maskavu. Vācija, Polija un Baltijas valstis tam pretojas, uzskatot, ka sarunas pirms Krievijas atkāpšanās atalgotu agresiju (Euronews). ES ārlietu ministri 27.–28. maijā Limasolā, neformālajā Gymnich sanāksmē, apsprieda iespēju iecelt īpašo pārstāvi Ukrainas jautājumos, taču ES pārstāvis mazināja gaidas: sūtnis būtu lietderīgs tikai tad, „kad Krievija būs apliecinājusi patiesu gatavību izbeigt karu” (EEAS).

Kamēr formālais ES ceļš ir iestrēdzis, E3 neformālais ātrums aizstāj institucionālo procesu. Valstis, kuras Krievijas agresijai ir visvairāk pakļautas, Polija un Baltijas valstis, paliek ārpus formāta, kurā tiek apspriesta arī to drošība. Polija bruņo Ukrainas fronti. Itālija finansē atjaunošanu. Neviena no tām nesēž pie galda, kur top miera nosacījumu aprises.