Berlīnes un Varšavas strīds par €6.6bn

Ungārija atcēlusi veto 6,6 mljrd. € ES militārajam atbalstam Ukrainai. Taču ES aizsardzības ministriem tas neatrisināja problēmu. Tagad jāizlemj, vai nauda jāizmaksā valstīm, kas ieročus jau nodevušas Ukrainai, vai jāizmanto jauniem iepirkumiem frontei. Vācija un Polija šajā jautājumā nostājušās pretējās pusēs, un strīds atsedz plaisu solījumā, ka Ukrainas atbalsta izmaksas Eiropā tiks dalītas kopīgi.

Fonds, kas nespēj segt paša solījumus

Eiropas Miera mehānisms ir ārpus ES budžeta izveidots fonds, kurā dalībvalstis iemaksā nacionālos līdzekļus militāram atbalstam. Tas atrodas ārpus parastā budžeta tāpēc, ka ES līgumi neļauj Savienības budžetu tieši izmantot militāriem izdevumiem. Konstrukcija ir vienkārša: valstis divpusēji nodod Ukrainai ieročus un pēc tam prasa daļēju kompensāciju no kopējā fonda (Eur-Lex).

Ungārija šo naudu bloķēja vairāk nekā divus gadus. Kad Budapešta jūnija sākumā veto atcēla, līdzekļi kļuva pieejami, taču jau iesniegtie kompensāciju pieprasījumi kopumā sasniedz aptuveni 43 mljrd. € (Brussels Signal). Fonds parasti sedz ap 40 % nodoto ieroču vērtības (Ground, Arab News/AFP). Arī šāda daļa pašlaik nav reāli sasniedzama.

ES augstā pārstāve ārlietās Kaja Kallasa piedāvājusi naudu sadalīt trīs virzienos: daļējām kompensācijām dalībvalstīm, jauniem kopīgiem iepirkumiem Ukrainai un finansējumam EUMAM Ukraine — ES militārās apmācības misijai Ukrainas karavīriem. Saskaņā ar publicēto informāciju apmācībai paredzēti 900 milj. €, iepirkumiem 1 mljrd. €, bet dalībvalstu kompensācijām 4,7 mljrd. € (EEAS, Babel).

Kas maksā par ātru rīcību

Vācija uzskata, ka naudai jāpalielina Ukrainas pašreizējās kaujas spējas. Aizsardzības valsts sekretārs Sebastians Hartmanis sacīja, ka EPF atgūtajiem līdzekļiem, ja tie netiek uzreiz izmantoti, tik un tā jāpaliek Ukrainas atbalstam. Nākamajā dienā aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss paziņoja par vēl 300 milj. € Čehijas munīcijas iniciatīvai — iepirkumu kanālam, kas rada jaunas piegādes, nevis kompensē jau nodotos ieročus (BMVg).

Polijai tas izskatās pēc lauztas vienošanās. Aizsardzības ministra vietnieks Cezarijs Tomčiks sacīja, ka Varšava prasa pilnu aptuveni 450 milj. € atmaksu par Ukrainai jau nodotajiem ieročiem (RMF24). Saskaņā ar mediju ziņām gaidītā kompensācijas likme esot samazinājusies no aptuveni 84 % līdz 46 % un jaunā sadales spiediena dēļ varot krist vēl zemāk (Censor). Tie ir sarunu skaitļi, nevis pieņemta formula, tomēr tie izskaidro Varšavas reakciju.

Slovākijas piemērs rāda, ka neapmierinātība nav tikai Polijas jautājums. Bratislava iepriekšējās valdības laikā nodeva Ukrainai MiG-29 iznīcinātājus un S-300 pretgaisa aizsardzības sistēmu, kuru kopējā vērtība lēsta ap 700 milj. €. No EPF tā līdz šim saņēmusi tikai 92 milj. € (Bankier). Amatpersonas bija gaidījušas aptuveni 250 milj. €, bet tagad varot saņemt ap desmito daļu no šīs summas (Denník N). Premjerministrs Roberts Fico paziņoja, ka par šo jautājumu runās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, jo, viņaprāt, nauda esot novirzīta no donoru kompensācijām uz tiešiem tēriņiem Ukrainai (Aktuality.sk).

Divas loģikas vienā fondā

Zviedrija, kas arī gaida EPF naudu, Ukrainas atbalstu skata kā ilgtermiņa drošības nepieciešamību, nevis tikai kā kompensācijas prasību (GP). Ziemeļvalstis aizsardzības ministru sanāksmē kopumā atbalstīja Vācijas pieeju (RBC Ukraine). Viena nometne EPF redz kā izmaksu dalīšanas līgumu, kurā jāizpilda iepriekš dotie solījumi. Otra to uztver kā kara laika instrumentu, kam pirmām kārtām jāsedz Ukrainas vajadzības frontē.

Abām pusēm ir pamats. Ukrainai steidzami vajag pretgaisa aizsardzību un munīciju, un jauni iepirkumi dod tiešu militāru efektu, ko kompensāciju izmaksas pašas par sevi nedod (EEAS). Taču Polija un Slovākija tukšoja savus arsenālus ar pieņēmumu, ka Eiropa izmaksas dalīs. Ja šī vienošanās tiek atšķaidīta pēc fakta, zaudē tieši tās valstis, kas rīkojās visātrāk.

Galīgā sadales tabula nav publicēta. Kallasas kompromiss joprojām ir priekšlikums, nevis pieņemta formula (Tagesschau). Nākamajās sarunās jautājums būs konkrēts: kurš un uz kāda pamata nolēma, ka jau apsolītu kompensāciju samazināšana var būt pieņemams sarunu sākumpunkts?