Bulgārija piedāvā pirkt Krievijai piederošu naftas pārstrādes rūpnīcu, kamēr Hormuza konflikts spiež Eiropas degvielas tirgu

Maija sākumā Brent jēlnaftas cena sasniedza 114 ASV dolārus par barelu, augstāko līmeni kopš 2022. gada, kad konflikts ap Hormuza šaurumu ierobežoja aptuveni piektdaļu pasaules naftas piegāžu (CNBC, IEA). Kopš tā laika cena svārstās ap 106–108 ASV dolāriem, jo ASV un Irānas diplomātija pagaidām notur cerības uz spriedzes mazināšanu (Euronews). Lielākajai daļai Eiropas dārga nafta nozīmē inflācijas spiedienu un augstākas izmaksas uzņēmumiem. Taču dažām ES valstīm, kur degvielas tirgus joprojām ir saistīts ar Krievijas īpašumā esošām pārstrādes rūpnīcām, šis trieciens atklāj dziļāku problēmu: četrus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Eiropai joprojām nav kopīga plāna, ko darīt ar šiem aktīviem.

Bulgārijas likme

Bulgārijas gadījums ir visskaidrākais. „Lukoil” rūpnīca Burgasā, ko Krievijas uzņēmums nopirka 1999. gadā, nodrošina aptuveni 80–90 % valsts degvielas tirgus (Novinite). Kad 2025. gada nogalē ASV sankcijas skāra „Lukoil”, Bulgārija pieņēma ārkārtas likumu, kas ļāva rūpnīcu nodot valsts iecelta pārvaldnieka kontrolē (The Moscow Times). Šis pārvaldnieks, Rumens Specovs, 17. maijā rosināja, ka Bulgārijas valstij rūpnīca būtu jānopērk pilnībā, nosaucot to par „vēsturisku iespēju”.

Cena nav zināma, bet juridiskais rēķins jau ir liels. „Lukoil” Šveices tirdzniecības struktūra „Litasco” pret Bulgāriju iesniegusi arbitrāžas prasību aptuveni 3 mljrd. € apmērā, apgalvojot, ka valsts kontrole faktiski nozīmē ekspropriāciju (Dnes.bg). Šī prasība Bulgārijai paliks neatkarīgi no tā, kurš beigās būs rūpnīcas īpašnieks. Tikmēr benzīna cena divos mēnešos pieaugusi par 20 %, no 1,25 līdz 1,50 € litrā (Sofia Globe). Hormuza šoks to izskaidro tikai daļēji. Monopolstāvoklī esošam piegādātājam bez vietējas konkurences nav daudz iemeslu izmaksu kāpumu uzņemties pašam.

Četri modeļi, nekādas koordinācijas

Katra ES dalībvalsts, kurā ir Krievijas naftas pārstrādes aktīvi, no tiem mēģina iziet pati. Vienota modeļa nav.

Itālija ir īstenojusi vienīgo pilno īpašumtiesību maiņu. ISAB rūpnīca Priolo Sicīlijā, lielākā vienuviet izvietotā naftas pārstrādes rūpnīca Eiropā, 2023. gadā no „Lukoil” pārgāja Kiprā reģistrēta fonda GOI Energy īpašumā, bet 2026. gada maijā to pārņēma Itālijas uzņēmums „Ludoil”. Roma izmantoja Golden Power likumu, kas valdībai dod veto tiesības darījumos stratēģiskās nozarēs, lai procesu virzītu bez formālas nacionalizācijas. Pāreja no Krievijas „Urals” naftas uz piegādēm no 20 dažādām valstīm 2024. gadā radīja 333 milj. € zaudējumus, un „Lukoil” Itālijas tiesās joprojām prasa 150 milj. € kompensāciju.

Vācija izvēlējās ilgstošu trasta pārvaldību. „Rosneft” vairākuma daļa PCK Švedtes rūpnīcā, kas nodrošina aptuveni 90 % Berlīnes degvielas, federālās valdības kontrolē ir kopš 2022. gada. 2026. gada februārī Berlīne mainīja juridisko pamatu, balstot kontroli Ārējās tirdzniecības likumā, tā padarot šo režīmu faktiski beztermiņa. Ekonomikas ministre Katerīna Raihe skaidri noraidīja nacionalizāciju, sakot, ka tā atbaidītu privātos investorus no enerģētikas nozares. Taču, kad Krievija 1. maijā pārtrauca Kazahstānas naftas tranzītu pa „Družbas” naftasvadu, Švedtes jauda nokrita līdz 80 % — robežai, zem kuras darbība kļūst nerentabla. „Rosneft” formāli joprojām ir īpašnieks, bet šis juridiskais starpstāvoklis nav izdevīgs nevienai pusei.

Rumānija rīkojās saudzīgāk. „Petrotel-Lukoil” rūpnīcai Ploješti 2026. gada februārī tika noteikta „paplašināta valsts uzraudzība”: īpašumtiesības palika neskartas, bet valdība kontrolē darbību. Vienlaikus Rumānija izsludināja degvielas tirgus krīzi, ierobežoja komerciālās maržas un līdz jūnijam samazināja dīzeļdegvielas akcīzi par 30 baniem litrā.

Ungārija gāja pretējā virzienā. Atkarība no Krievijas naftas no 2022. līdz 2025. gadam pieauga no 65 % līdz 90 %. Kad janvārī radās traucējumi „Družbas” naftasvadā, Ungārija stratēģiskās rezerves tērēja tik strauji, ka krājumu dienu skaits viena mēneša laikā nokritās no 91 līdz 44. Jaunā Pētera Maģara valdība, kas kampaņā solīja mazināt saites ar Krieviju, tagad pilnīgu diversifikāciju plāno līdz 2035. gadam, proti, astoņus gadus pēc pašas ES noteiktā 2027. gada mērķa.

Kas maksā par plāna trūkumu

ES sankcijas nosaka, ko dalībvalstis nedrīkst importēt, bet pašu naftas pārstrādes rūpnīcu īpašumtiesības tiek atstātas nacionālo valdību ziņā. ES 20. sankciju pakete 2026. gada aprīlī vērsās pret Krievijas enerģijas ieņēmumiem un ēnu floti, taču neradīja mehānismu koordinētai īpašumtiesību maiņai. Katra valsts juridiskos un finanšu riskus nes pati, un Krievija var atbildēt pa vienai valstij, kā parādīja „Družbas” naftasvada traucējumi.

Naftas krīze, kuras centrs ir Hormuza šaurums, tālu no Krievijas un Ukrainas kara, kas sākotnēji lika Eiropai mazināt atkarību no Krievijas aktīviem, var piespiest Briseli izveidot kopīgu ietvaru. ECFR ir ierosinājis izmantot ASV sankcijas kā sviru Eiropas lēmumiem. Šis ieteikums netieši pasaka daudz par ES institucionālajām spējām. Četrus gadus pēc kara sākuma Eiropas iziešana no Krievijas naftas pārstrādes joprojām ir nacionālu improvizāciju kopums, un katrai no tām ir sava cena. Hormuza šoks šīs cenas vienkārši padarīja grūtāk ignorējamas.