Bulgārija noraida brīdinājumu par Krieviju

Septiņi Austrumeiropas un Ziemeļeiropas līderi 25. jūnijā parakstīja Gdaņskas deklarāciju, kurā Krievija nosaukta par nopietnāko tiešo un ilgtermiņa draudu viņu drošībai. Bulgārija to neparakstīja (PISM). Tas ir svarīgi tāpēc, ka Bulgārija ir gan ES, gan NATO dalībvalsts pie Melnās jūras, netālu no Krievijas kara Ukrainā. Sofija neapturēja ne militāru plānu, ne ES sankcijas. Taču tā izjauca iespaidu par vienotu austrumu flangu dažas nedēļas pirms NATO samita Ankarā un atvēra jautājumu, kas svarīgs arī pārējai Eiropai: kur beidzas politisks signāls un sākas formāla lēmumu pieņemšana?

Formāts, kas nevar piespiest

Gdaņskas formāts nav NATO kolektīva rīcība. Tā ir pašatlasīta valstu grupa, kas cenšas virzīt gan Briseli, gan aliansi stingrākas nostājas virzienā pret Krieviju. Deklarāciju parakstīja Polija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Zviedrija, Somija un Rumānija, kā arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un ES aizsardzības komisārs Andrjus Kubiļus (PISM, Euronews).

Polijas Starptautisko attiecību institūts šo platformu skaidri nošķir no senākā Bukarestes devītnieka, plašākas austrumu NATO dalībvalstu grupas, kurā ietilpst arī valstis ar svārstīgāku attieksmi pret Krieviju, tostarp Bulgārija. Gdaņskas grupa radās tieši tāpēc, ka Bukarestes devītnieks vairs nespēja noturēt vienotu draudu novērtējumu.

Eiropas politika darbojas vairākos slāņos. NATO lēmumiem vajadzīga visu sabiedroto vienprātība. ES sankcijām vajadzīga vienprātība Padomē, kur katrai dalībvalstij ir veto tiesības. Taču pirms formālām institūcijām bieži sāk darboties mazākas koalīcijas: tās ierāmē draudus un nosaka politisko darba kārtību (NATO, ES Padome). Gdaņska pieder pie šī trešā, neformālā slāņa. Tās ietekme ir politisks spiediens, ne juridiska vara.

Atteikums vājina signālu, ne komandķēdi

Bulgārijas nostāja neatcēla ne līguma saistības, ne ES pasākumus. NATO savstarpējās aizsardzības garantija saskaņā ar 5. pantu paliek spēkā. Vācija un Nīderlande atsevišķi uzņēmās jaunu komandvadības lomu Igaunijai un Latvijai pirms Ankaras samita, parādot, ka izpildāmi militārie mehānismi turpina darboties neatkarīgi no tā, kurš paraksta reģionālu deklarāciju (DW).

Cena ir politiska. Baltijas galvaspilsētām Krievijas nosaukšana nav retorisks vingrinājums. Igaunijas ārlietu ministrs ir brīdinājis pret jebkādu noregulējumu, kas pakļautu ievainojamas valstis Maskavas noteikumiem (ERR). Ja sabiedrotā pie Melnās jūras atsakās nosaukt to pašu draudu, pretinieki to var lasīt kā pazīmi, ka politiskā griba flangā nav vienmērīga. Tas notiek brīdī, kad NATO līderi atzīst bažas, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā vairs nevarētu pilnībā paļauties uz ASV atbalstu (The Guardian).

Rumānijas mediji Bulgārijas nostāju skaidroja caur prezidenta Rumena Radeva atsauci uz nacionālajām interesēm, nevis kā uzticības krīzi (Digi24). Šis ierāmējums ir nozīmīgs: Bukareste Sofiju neuztver kā naidīgu, bet gan kā neuzticamu draudu valodas jautājumā.

Budapešta atrod aizsegu Sofijā

Ungārijas valdībai pietuvinātie mediji ātri iekļāva Bulgārijas atteikumu savā iekšpolitiskajā stāstā. „Mandiner” to pasniedza kā pierādījumu, ka pēc Viktora Orbāna pozīcijas maiņas cita valsts ieņēmusi izņēmuma lomu, un apgalvoja, ka veto nav ungāru īpatnība (Mandiner). „Portfolio” ziņoja, ka Budapešta negaidīti ļāvusi virzīties uz priekšu jaunas sarunu kopas atvēršanai Ukrainas ES iestāšanās procesā, savukārt Bulgārija atsevišķi lūgusi svītrot formulējumu, kas mudināja atvērt nākamās sadaļas (Portfolio). Bulgārija Budapeštai ir noderīga tieši tāpēc, ka ļauj Ungārijai salīdzinājumā izskatīties konstruktīvākai.

Formālais pārbaudījums vēl priekšā

Izšķirošais jautājums ir, vai Bulgārija Gdaņskas nostāju pārnesīs uz telpām, kur vajadzīga vienprātība. Sabiedrotie vēl saskaņoja kopīgu formulējumu par Krieviju Ankaras samita deklarācijai, par kuru jāvienojas visām NATO dalībvalstīm (European Pravda). Ja Sofija šādu formulējumu bloķēs, tā kļūs par konsensa problēmu. Ja tā bloķēs tekstu ES Padomē nākamās sankciju paketes laikā, tas jau būs veto.

Pagaidām Bulgārijas atteikums atrodas starp domstarpībām un kavēšanu. Koalīcija spēj ātrāk vienoties par draudu valodu, nekā pierādīt, ka visas apdraudētās valstis šo valodu aiznesīs līdz formāliem lēmumiem.