Bulgārijas tiesa aptur Lukoil pārņemšanu

Bulgārija mēģināja enerģētiskās drošības argumentu pārvērst gandrīz īpašnieka līmeņa valsts kontrolē pār ar „Lukoil” saistītiem degvielas uzņēmumiem. Konstitucionālā tiesa šo pieeju apturēja. Spriedumam ir nozīme arī ārpus Sofijas, jo tas izgaismo problēmu, ko neviena ES dalībvalsts līdz šim nav atrisinājusi viena pati: sankcijas var iesaldēt Krievijas aktīvus, taču ES nav kopīga juridiska instrumenta, kas ļautu valdībām no kritiskām naftas pārstrādes rūpnīcām izņemt Krievijas ietekmi, nepārvēršot to īpašuma atņemšanā. Valstis improvizē, bet robežas novelk nacionālās tiesas.

Ko Sofijai atņēma tiesa

Bulgārijas „īpašā pārvaldnieka” režīms valdībai ļāva iecelt valsts kontrolētu pārvaldnieku ar plašām pilnvarām pār ar „Lukoil” saistītiem uzņēmumiem — no akciju un balsstiesību kontroles līdz aktīvu atsavināšanai (24 Chasa). Tiesa būtisku daļu šo pilnvaru atcēla. Tā noteica, ka lēmumiem par pārvaldnieka iecelšanu jābūt pārsūdzamiem tiesā un ka valsts nedrīkst pārdot rafinēšanas aktīvus bez īpašnieka iesaistes (Blitz).

Īpašā pārvaldībā paliek tikai „Lukoil Neftochim” — Burgasas naftas pārstrādes rūpnīca, Bulgārijas vienīgā lielā šāda veida rūpnīca. Trīs citi ar „Lukoil” saistīti uzņēmumi no režīma izņemti pilnībā.

Sofijai vienlaikus ir arī cits spiediens. Bulgārijas diplomāti lobēja, lai jaunajā ES sankciju paketē netiktu iekļauts „Lukoil” dibinātājs Vagits Alekperovs, pamatojot to ar enerģētikas un transporta interesēm (EFE). „Lukoil” tirdzniecības struktūra „Litasco” ir draudējusi ar arbitrāžu par Bulgārijas iejaukšanos, kas valstij varētu nozīmēt lielu kompensācijas prasību. Bulgārijas dilemma ir skaidra: tai jāspēj pārvaldīt ar Krieviju saistītu stratēģisku aktīvu, vienlaikus neizraisot degvielas piegāžu traucējumus un neuzņemoties pārmērīgu tiesvedības risku.

Četras valstis, četri pagaidu risinājumi

Politiskā vajadzība Eiropā ir līdzīga. Juridiskie instrumenti — atšķirīgi.

Vācija 2022. gadā nodeva „Rosneft Deutschland” uzticības pārvaldībā, lai nodrošinātu PCK Švedtes rūpnīcas darbību. Pārvaldnieks kontrolē ikdienas operācijas, bet īpašumtiesības paliek „Rosneft”. Berlīnei nav plāna uzņēmumu nopirkt vai ekspropriēt (Bundestag). Vācijas konstitūcija, Pamatlikums, paredz, ka ekspropriācija pieļaujama tikai sabiedrības interesēs un ar pilnu kompensāciju (Pamatlikuma 14. pants). Jo ilgāk turpinās uzticības pārvaldība, jo grūtāk tiesā aizstāvēt argumentu, ka tā joprojām ir pagaidu kārtība.

Itālija ISAB Priolo rūpnīcā Sicīlijā izvēlējās citu ceļu. Roma ar ārkārtas dekrētu ieviesa pagaidu administrāciju, pēc tam apstiprināja privātu pārdošanu G.O.I. Energy (Gazzetta Ufficiale, Reuters). Valsts nekļuva par īpašnieci. Tā uzraudzīja iziešanu no Krievijas īpašnieka kontroles un samazināja juridisko risku.

Rumānija var pārbaudīt potenciālos pircējus un ietekmēt uzņēmumus ar licencēšanas instrumentiem, īpaši saistībā ar „Trident” jūras gāzes atradni Melnajā jūrā. Kā tiekot ziņots, arābu un amerikāņu investoru konsorcijs esot vērsies Bukarestē par „Lukoil” aktīvu iegādi (Economica.net). Taču Rumānija nevar vienkārši uzdot īpašniekam pārdot aktīvus.

Polija šajā procesā iegūst klusāk. Švedtei atsakoties no Krievijas naftas, pieaug Polijas loģistikas nozīme caur Gdaņsku un PERN cauruļvadu (DW).

Robs, ko Brisele nav aizpildījusi

ES sankcijas var iesaldēt aktīvus un aizliegt darījumus, bet tās nevar nodot naftas pārstrādes rūpnīcas īpašumtiesības citam subjektam (Regula 269/2014). ES ārvalstu tiešo investīciju izvērtēšanas regula koordinē nacionālās pārbaudes par ārvalstu pircējiem, bet gala lēmumu atstāj katrai valdībai (ĀTI izvērtēšanas regula). Savukārt Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka arī sankciju pasākumi ir pakļauti tiesas kontrolei (Rosneft C-72/15). Ārkārtas politika neizņem tiesas no varas ķēdes.

Eiropai ir kopīga ģeopolitiska problēma, bet nav kopīga juridiska instrumenta tās risināšanai. Vācija uztur uzticības pārvaldību, kuras samērīgumu ar katru gadu būs grūtāk pamatot. Itālija ar īpaši pielāgotu dekrētu panāca salīdzinoši tīru īpašnieka maiņu. Bulgārija aizgāja pārāk tālu, un to apturēja pašas Konstitucionālā tiesa. Rumānija gaida pircējus, kuru parādīšanos tā nevar piespiest.

Bez kopīga ES ietvara, kas skaidri nošķir degvielas piegāžu nodrošināšanu no īpašuma pārņemšanas ar citu nosaukumu, valdības turpinās improvizēt. Tiesas katrā valstī noteiks atšķirīgas robežas, bet sadrumstalotības izmaksas sadalīsies nevienmērīgi: vienā valstī tās būs tiesvedības, citā — piegāžu risks, vēl citā — investoru piesardzība. Eiropas Komisija nevar lemt Bulgārijas īpašuma tiesības. Tā var lemt, vai Eiropa turpinās šo problēmu atstāt nacionālai improvizācijai.