Kanāda pārņem NATO Baltijas divīziju

Militāra alianse bez komandstruktūras nestrādā. Tai vajag štābus, kas plāno operācijas, salāgo sabiedroto vienības un krīzes brīdī nodrošina, ka daudznacionāls spēks rīkojas kā viena sistēma. Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs tagad piekritis iesaistīties lielākas šādas struktūras veidošanā NATO Baltijas aizsardzībai: Kanāda kļūs par vienu no vadošajām valstīm alianses Daudznacionālajā divīzijā „Ziemeļi” (MND North), kas ir sauszemes spēku komandštābs Igaunijai un Latvijai (Kanādas premjerministra paziņojums).

Tas nozīmē, ka Kanāda pievienojas Dānijai un Latvijai šīs struktūras vadībā. Līdz šim Kanāda bija vadošā valsts NATO daudznacionālajā brigādē Latvijā; tagad tā iesaistās jau divīzijas līmeņa komandā, kas koordinē vairākas brigādes no dažādām sabiedroto valstīm. Taču publiski pieejamā informācija rāda vienu būtisku ierobežojumu: Otava ir paziņojusi par plānošanas un vadības lomu, nevis par jauniem karavīriem vai tehniku.

Ko patiesībā dara vadošā valsts

„Vadošā valsts” militārā formējumā dod organizatorisko kodolu: štāba personālu, plānošanas spējas, mācību koordināciju un kopīgus noteikumus par to, kurš dod pavēles un kā tās tiek izpildītas. Kanāda šo lomu jau pilda NATO daudznacionālajā brigādē Latvijā, kur vairāku sabiedroto valstu karavīri darbojas Kanādas vadībā (NATO Association of Canada).

Jaunais solis paceļ šo atbildību vienu līmeni augstāk. Kārnija paziņojumā MND North uzdevumi aprakstīti kā „militāro operāciju plānošana un koordinēšana, informācijas apmaiņa un mācības” (Kanādas premjerministra paziņojums).

Šeit svarīga ir atšķirība starp štābu un kaujas spēkiem. NATO komandstruktūra plāno un vada, bet karavīri, ieroči, transports un politiskā atļauja tos izmantot krīzē paliek atsevišķu valdību ziņā (NATO). Dānija labi parāda šo atšķirību: tā ir viena no MND North vadošajām valstīm, taču Latvijā izvietojusi arī kājnieku rotu līdz 170 karavīriem, ko vēlāk paredzēts palielināt līdz aptuveni 850 karavīru bataljonam (Nordic Defence Sector). Kanādas paziņojumā nav minēti ne jauni karavīri, ne iepriekš izvietota tehnika, ne loģistikas vienības.

Divas komandķēdes, viens drauds

Kanādas loma kļūst nozīmīgāka tāpēc, ka NATO pārkārto savu ziemeļaustrumu flangu. 1. Vācijas un Nīderlandes korpuss šogad pārņēma taktiskās vadības atbildību par Igauniju un Latviju, savienojot abas valstis caur MND North (Ground News, Defence Network).

Lietuva atrodas citā komandstruktūrā: to sedz korpusa štābs Ščecinā, Polijā. Tas nozīmē citus komandierus, citus pastiprinājuma maršrutus un citus pieņēmumus par to, kā sabiedroto palīdzība nonāk frontē. Ja krīze vienlaikus skartu visas trīs Baltijas valstis, to praktiski vadītu divas paralēlas komandķēdes, kurām zem NATO Eiropas spēku augstākā komandiera nav viena kopīga operacionālā vadības centra.

Lietuvas publiskajās debatēs šī atšķirība jau redzama. Tur uzmanība vērsta uz Vācijas brigādes izvēršanu, pretgaisa aizsardzību un Suvalku koridoru — šauro sauszemes posmu starp Poliju un Lietuvu, pa kuru sabiedroto pastiprinājumam jānonāk Baltijā (Lrytas). Kanādas jaunā vadošās valsts loma stiprina ziemeļu komandķēdi, kas sedz Igauniju un Latviju. Tā neatrisina Lietuvas koridora problēmu.

Pirmo stundu pārbaudījums

Šis solis dziļāk iesaista Ziemeļamerikas sabiedroto Baltijas aizsardzībā laikā, kad Eiropas valdības vēlas mazāk paļauties uz ASV. Somijas mediji to ierāmē kā daļu no plašākas pārbīdes, kurā Eiropa un Kanāda uzņemas lielāku atbildību Baltijas jūrā un Arktikā (Yle).

Taču šai pārbīdei ir robežas. Konrāda Adenauera fonda analīzē ierobežojums formulēts skaidri: ASV joprojām nodrošina stratēģisko degvielas uzpildi gaisā, gaisa transportu, izlūkošanu un agrīno brīdināšanu, ko Eiropas spēki īsā laikā nevar aizstāt (KAS).

Igaunijas oficiālie avoti rāda, ka NATO integrācija Baltijā notiek caur štāba elementiem, kas nodarbojas ar sabiedroto uzņemšanu, atbalstu un mācībām (mil.ee). Tie neparāda, ka Kanādas jaunais statuss mainītu spēka lietošanas noteikumus, krīzes pilnvaras vai pastāvīgi izvietoto karavīru skaitu.

Krīzes pirmajās stundās svarīgākais būs nevis paziņojuma formulējums, bet ļoti praktiski jautājumi: vai sabiedroto vienības zina, kam tās pakļautas; pa kuriem ceļiem un dzelzceļa līnijām tās pārvietojas; kādi krājumi jau ir pieejami; un vai politiskie līderi iepriekš devuši pietiekamas pilnvaras, lai lēmumu pieņemšana neapstātos tieši tad, kad vajadzīga rīcība.

Kanādas solis nostiprina komandatbildību un padara Ziemeļamerikas iesaisti Baltijas aizsardzībā grūtāk atceļamu. Taču komandstruktūrai vajag spēkus zem tās. Publiskie dati pagaidām nerāda, ko tieši Kanāda tur noliks. NATO un Otavai uz šo jautājumu jāatbild, pirms šo lēmumu var vērtēt kā ko vairāk par politisku apņemšanos, no kuras vēlāk būs grūti atkāpties.