CDU prasa tēriņus parāda mazināšanai

Katram jaunam valsts tēriņu eiro jāmazina publiskā parāda attiecība pret IKP. Nevis jānotur esošajā līmenī, bet jāsamazina. Tāds ir CDU nosacījums Vācijas parāda bremzes reformai — konstitucionālajam ierobežojumam, kas nosaka, cik daudz valdība drīkst aizņemties. Frīdrihs Mercs politisko cenu ir formulējis tieši: jebkurām izmaiņām vajag divu trešdaļu vairākumu abās parlamenta palātās (FAZ, Reuters). Tas nav tikai Berlīnes budžeta strīds. Vācija ir eirozonas lielākā ekonomika, un tās lēmumi par aizņemšanos ietekmē visu Eiropu.

Kā darbojas parāda attiecība un kam tā palīdz

Vācijas parāda bremze jeb Schuldenbremse ierobežo federālās valdības strukturālo deficītu — budžeta iztrūkumu, kas koriģēts pēc ekonomikas cikla — līdz 0,35 % no IKP (Vācijas Pamatlikums, Bundesbank). CDU vēlas šo ierobežojumu saglabāt, kamēr valsts parāds pārsniedz 60 % no IKP. Aizsardzības izdevumi, kas pašlaik tiek traktēti kā izņēmums, līdz 2030. gadu sākumam atgrieztos parastajā budžeta kārtībā (t-online).

Parāda attiecība pret IKP var kristies arī tad, ja aizņēmums eiro izteiksmē palielinās, ja vien ekonomika aug ātrāk par parādu. Tāpēc CDU kritērijs automātiski neaizliedz visus jaunus tēriņus. Taču tas katram priekšlikumam uzdod vienu jautājumu: vai tas samazinās parāda attiecību?

Vācijai šādu kritēriju izpildīt ir vieglāk nekā citiem. Tā aizņemas lēti, tās ekonomika ir pietiekami liela, lai mērena parāda palielinājumu absorbētu izaugsme, un Berlīne jau ir izveidojusi apjomīgus nacionālos izņēmumus aizsardzībai un infrastruktūrai. BNP Paribas lēš, ka Vācijas 2025. gada investīciju palielinājums 2026. gadā varētu pievienot izaugsmei aptuveni 0,7 procentpunktus (BNP Paribas).

Itālijai šādas manevra telpas nav. Saskaņā ar LeaseNews aplēsēm tās parāda attiecība līdz 2026. gadam sasniegšot 138,5 % no IKP, bet deficīts pārsniegšot 3 %, tādēļ valsts paliek ES fiskālās uzraudzības zonā. Itālijas galvenais investīciju instruments ir 194,4 mljrd. € atveseļošanas plāns PNRR, kurā vairāk nekā 63 % līdzekļu ir aizdevumi, nevis granti (Business.it). Vācija investē, izmantojot savu bilanci. Itālija aizņemas no Eiropas un pēc tam atmaksā.

Kur tas sašaurina Eiropas investīciju iespējas

Vācijas fiskālā atturība pārējo Eiropu skar divos kanālos. Pirmais ir piegādes ķēdes. Vācija atrodas Eiropas rūpniecības tīkla centrā, tāpēc publisko investīciju kavēšana nozīmē mazāk pasūtījumu piegādātājiem citās ES valstīs (Eiropas Komisija).

Otrs ierobežojums ir politiski svarīgāks: kas drīkst aizņemties Eiropas mēroga projektiem. Ja Berlīne parāda ierobežošanu mājās traktē kā konstitucionālu principu, tai būs grūti atbalstīt lielu kopīgu ES aizņemšanos. Eiropas Komisijas piedāvātajam 2028.–2034. gada daudzgadu budžetam vajadzīgs vienprātīgs apstiprinājums, kas Vācijai šajā jautājumā dod faktisku veto (Eiropas Komisija). Francijas domnīcas Ifri analītiķi pretrunu formulē tieši: Vācija atver nacionālu fiskālo telpu savām prioritātēm, vienlaikus pretojoties līdzīgai ambīcijai ES līmenī (Ifri).

Dragi konkurētspējas ziņojumā Eiropas papildu investīciju vajadzības lēstas aptuveni 800 mljrd. € gadā (Dragi ziņojums). Ar nelielām budžeta korekcijām šo summu sasniegt nevar. Kopīga ES aizņemšanās ļautu tādām valstīm kā Itālija investēt, nepalielinot savu nacionālo parādu vēl dziļāk. Pašreizējā Vācijas atbilde ir skaidra: ne tad, ja tas palielina parāda attiecību.

Vārds, uz kura balstās viss arguments

CDU formula pati par sevi nav absurda. SVF uzsver, ka fiskālās rezerves ir svarīgas laikā, kad procentu izmaksas aug un nākotnes satricinājumi paliek ticami (SVF). IMK pētījums secinājis, ka aizņēmumos balstītas publiskās investīcijas ilgākā laikā var samazināt parāda attiecību, ja tēriņi pietiekami palielina ekonomikas izlaidi (Finanznachrichten/IMK).

Izšķirošais vārds ir „investīcijas”. Vācijas tests prasa noskaidrot, vai tēriņi samazina parāda attiecību. Atbilde ir atkarīga no tā, vai tie palielina nākotnes IKP. Ne Berlīne, ne Parīze, ne Roma nav publiski parādījusi projektu līmeņa aprēķinu, kuri eiro patiešām ir investīcijas un kuri ir parasti izdevumi ar jaunu nosaukumu. Vācijas parāda attiecības tests ir ekonomiski aizstāvams tikai tad, ja Berlīne tādu pašu standartu piemēro saviem izņēmumiem, kādu tā prasa ES līmeņa tēriņiem. Pagaidām tas nav noticis.