Kongress kavē Turcijas dzinēju darījumu

ASV valdība 24. jūnijā informēja Kongresu par plānu pārdot Turcijai „General Electric” F110 dzinējus tās pašu izstrādātajam iznīcinātājam KAAN. Darījuma vērtība, pēc ProtoThema ziņām, ir aptuveni 700 milj. dolāru. Dažas dienas vēlāk demokrātu pārstāve Dina Taitusa iesniedza rezolūciju, lai darījumu apturētu.

Strīds šķiet šaurs, taču tas liek Vašingtonai izvēlēties starp divām pieejām, kuru sekas būs jūtamas arī Eiropā. Viena pieeja paredz izmantot aizsardzības eksportu, lai noturētu Turciju Rietumu piegādes ķēdēs. Otra — turpināt piemērot sodu, ko Ankara saņēma pēc Krievijas S-400 pretgaisa aizsardzības sistēmas iegādes. Katrā gadījumā mainās kāda sabiedrotā drošības pozīcija.

Ko Kongress patiesībā var izdarīt

ASV pārdod ieročus sabiedrotajiem caur „Foreign Military Sales” sistēmu — valdību savstarpēju bruņojuma pārdošanas kanālu. Pēc oficiāla paziņojuma Kongress var mēģināt darījumu apturēt. Taitusa izmantoja šim nolūkam paredzēto procedūru: kopīgu noraidījuma rezolūciju, kas paredz balsojumu par to, vai bloķēt jau paziņotu pārdošanu (ProtoThema, CRS).

Formāli tas izklausās spēcīgi. Praksē — reti. Rezolūcijai jāiziet gan Pārstāvju palātā, gan Senātā. Prezidents to var vetot. Lai veto pārvarētu, abās palātās vajadzīgs divu trešdaļu vairākums (CRS). Kongress šo slieksni gandrīz nekad nesasniedz. Tāpēc tā galvenā ietekme ir netieša: piespiest administrāciju skaidroties, paaugstināt diplomātisko cenu un ietekmēt to, kādus darījumus valdība turpmāk vispār virza.

Dzinēju pārdošana un iespējamā Turcijas atgriešanās F-35 programmā ir atšķirīgi jautājumi ar atšķirīgiem termiņiem. KAAN joprojām ir prototips, kas bez dzinējiem, piekļuves piegādes ķēdēm un gadiem ilgu izmēģinājumu nevar kļūt par pilnvērtīgu kaujas lidmašīnu (El Confidencial). Turcijas F-35 pieejas atjaunošana būtu daudz lielāks uzticības lēmums, jo tas nozīmētu pārskatīt Ankaras izslēgšanu no programmas 2019. gadā. Publiskajā ASV Aizsardzības drošības sadarbības aģentūras reģistrā nav redzams oficiāls F-35 paziņojums par Turciju.

S-400 mezgls

Turcijas iegādātā Krievijas S-400 raķešu sistēma ir neatrisinātais jautājums, ap kuru viss grozās. Vašingtona 2019. gadā izslēdza Turciju no F-35 programmas, argumentējot, ka Krievijas pretgaisa aizsardzības aprīkojums F-35 darbības tuvumā varētu atklāt lidmašīnas zemas pamanāmības spējas (White House). 2020. gada decembrī ASV piemēroja sankcijas Turcijas aizsardzības iepirkumu iestādei saskaņā ar CAATSA — likumu, kas paredz sodus par būtiskiem aizsardzības darījumiem ar Krieviju (State Department).

Šīs sankcijas radīja ticamības problēmu. Ja Vašingtona tagad apstiprina modernu aizsardzības eksportu bez pārbaudāma S-400 risinājuma, tā signalizē, ka sankcijas kļūst apspriežamas, ja sabiedrotais ir pietiekami stratēģiski noderīgs. Grieķijas un Kipras kritiķi tieši uz to arī norāda: jautājums nav tikai par dzinējiem, bet par to, vai sankciju režīmam ir nozīme, kamēr S-400 lieta nav atrisināta (Capital, CNA).

Eiropa šo pašu lietu lasa no dažādām pozīcijām

Eiropas sabiedrotajiem nav vienas kopīgas Turcijas politikas, jo riski nav sadalīti vienādi.

Grieķija uz šo jautājumu raugās caur gaisa spēku līdzsvaru. Atēnas ir iegādājušās 18 „Rafale” iznīcinātājus no Francijas un saņēmušas ASV apstiprinājumu līdz 40 F-35 lidmašīnu iegādei (Dassault Aviation, DSCA). Kamēr Turcija ir ārpus F-35 programmas, Grieķijai ir gaisa spēku priekšrocība. Ja Ankara pieeju atgūst, šī priekšrocība samazinās.

Vācija sāk ar Turcijas nozīmi NATO. Ankarai ir alianses otrie lielākie bruņotie spēki, tā kontrolē Bosforu un ir piegādājusi Ukrainai dronus (FAZ). Vācijas mediji KAAN dzinējus traktē kā šaurāku piekāpšanos nekā F-35 pieejas atjaunošanu, kas joprojām ir daudz smagāks uzticības jautājums (merkur.de).

Spānijas gadījums rāda vēl citu dimensiju. Pēc tam, kad Francijas, Vācijas un Spānijas nākotnes kaujas lidmašīnas projekts FCAS iestrēga strīdos par projektēšanas kontroli un darbu sadalījumu, Madride pētīja sākotnējus kontaktus par KAAN. Tajā pašā laikā ziņojumos norādīts, ka šī lidmašīna ir pārāk nenobriedusi Spānijas aviācijas bāzes kuģu vajadzībām (El Confidencial). Šī interese nepadara KAAN par reālu alternatīvu. Tā parāda, kā grūtības Eiropas pašu iznīcinātāju programmās pat prototipus padara politiski noderīgus sarunās.

Kas vēl nav noticis

Nav publiski parādījies pārbaudāms plāns S-400 izvešanai vai atsavināšanai. Nav oficiāla F-35 paziņojuma par Turciju. Nav arī detalizēta Turcijas priekšlikuma, kā atrisināt nosacījumus, kuru dēļ Ankara 2019. gadā tika izslēgta no programmas (Haberler, Jerusalem Post).

Bez šiem elementiem dzinēju strīds ir priekšspēle lielākam F-35 lēmumam. Argumentam par Turcijas noturēšanu Rietumu piegādes ķēdēs ir svars: ASV dzinēji dotu Vašingtonai pastāvīgu ietekmes sviru. Pretējais arguments ir tikpat nopietns — CAATSA vājināšana māca sabiedrotajiem, ka sankcijas var vienkārši pārgaidīt. Neatkarīgi no tā, vai Taitusas rezolūcija tiks pieņemta, tās funkcija ir paaugstināt cenu jebkuram nākamajam F-35 solim un piespiest Vašingtonu izlemt, kurš signāls tai ir svarīgāks: tas, ko saņem Atēnas, vai tas, ko saņem Ankara.