Kontroles strīds aptur Francijas un Vācijas iznīcinātāju

FCAS/SCAF projekts ir sabrucis, jo Francija un Vācija nespēja kopīgu aizsardzības ambīciju pārvērst kopīgā kontrolē. Runa nebija tikai par vienu lidmašīnu. Projekts parādīja, ka Eiropa var palielināt aizsardzības izdevumus, bet joprojām nespēt izveidot kopīgu industriālo jaudu, ja valstis un uzņēmumi nevēlas dalīties ar tiesībām noteikt, kas projektē, modernizē un eksportē ieročus.

Plaisa bija iebūvēta pašā vienošanās loģikā

Politiskā vienošanās uz papīra bija skaidra: Francijai jāvada nākotnes kaujas lidmašīnas izstrāde, bet Vācijai — MGCS, nākamās paaudzes tanka projekts, kam jāaizstāj „Leopard” un „Leclerc” saimes (tportal). Spānija FCAS pievienojās kā pilntiesīga partnere: „Indra” ieguva nozīmīgas lomas sensoru un simulācijas sistēmās, savukārt „Airbus” atbildēja par bezpilota atbalsta lidaparātiem un kaujas lauka datu sistēmām (The Aviationist).

Šī konstrukcija izjuka brīdī, kad politiska vienošanās kļuva par inženiertehnisku darbu. „Dassault” un „Airbus” nespēja vienoties par vadību, darba sadali un tehnoloģiju tiesībām (Le Monde, Euronews). Tieši šie nosacījumi nosaka, kurš kontrolē sistēmas dizainu, kurš vēlāk drīkst to modernizēt, kurš sertificē izmaiņas un kurš var to pārdot ārvalstīm.

Komerciālais konflikts bija tikpat ass kā nacionālais. „Dassault” un „Airbus” ir konkurenti eksporta tirgū, tāpēc dalīties ar patentētām inženiertehniskām zināšanām nozīmētu nodot nākotnes ietekmes sviras konkurentam. Francija gribēja aizsargāt modeli, kura pamatā ir neatkarīga iznīcinātāju projektēšana, eksporta brīvība, aviācijas bāzes kuģu vajadzības un kodolatturēšanas prasības. Vācija, kas tagad tērē vairāk un nes lielāku industriālo svaru, vairs nebija gatava pieņemt jaunākā partnera lomu sistēmā, kas desmitgadēm noteiktu Eiropas augstākās klases kaujas aviācijas tirgu (Le Grand Continent).

Šķiršanās loģika ir skarba: Francijai ir doktrīna un projektēšanas autoritāte, Vācijai — nauda un alternatīvas. Ne viens, ne otrs resurss viegli nepārvēršas kopīgā lidmašīnā. Arī „Dassault” uzvara nav tīra, jo Francijai vienai var būt grūti finansēt nākotnes iznīcinātāju (Le Monde).

Rēķins vairs neattiecas tikai uz Parīzi un Berlīni

Pirmais zaudētājs ir Spānija. Madride FCAS iesaistījās, lai audzētu reālu industriālo kapacitāti, nevis no malas vērotu Francijas un Vācijas strīdu. Spānijas mediji raksta, ka apdraudēti, nevis jau zaudēti, ir līgumi 540 milj. € vērtībā „Indra” labā un 160 milj. € vērtībā „Indra” un „Airbus” konsorcijam (Cinco Días, The Objective). Spānijas aizsardzības ministre Margarita Roblesa iznākumu nosauca par neveiksmi un vainoja industriālās intereses, kas esot pārņēmušas projektu (EFE via Infobae).

Itālijai paveras telpa, bet ne skaidrība. GCAP — Itālijas, Apvienotās Karalistes un Japānas iznīcinātāja programma — tagad izskatās pēc spēcīgākās ar Eiropu saistītās alternatīvas. „Leonardo” ir norādījis, ka Vācija būtu vērtīgs partneris, taču Berlīnes iesaistīšana varētu no jauna atvērt strīdus par darba sadali un grafiku programmā, kas jau būvēta ap Romu, Londonu un Tokiju (Reuters via MarketScreener, Defense News).

Vācija skatās arī ziemeļu virzienā. „Airbus” ir pētījis sākotnējas sarunas ar „Saab”, bet Zviedrija jebkuru sadarbību uztvērusi kā politisku izvēli, nevis parakstītu izeju no FCAS sabrukuma (StreetInsider). Tas ir svarīgi, jo Eiropas problēma nav iespējamu partneru trūkums. Risks ir cits: nauda, inženieri un piegādes ķēdes var izklīst, pirms rodas jauns kopīgs dizains.

Valstis tuvāk Krievijai šo neveiksmi vērtēs pēc laika, nevis simbolikas. Polijas mediji uzsvēra, ka FCAS pēc gadiem ilgiem strīdiem par patentiem un vadību jau bija aizslīdējis uz 2040. gadiem (Defence24). Ja Eiropas projekti pienāk par vēlu, valdības pirks pieejamas sistēmas no ASV, Dienvidkorejas vai citiem piegādātājiem, uz desmitgadēm piesaistot sevi konkrētām apmācības, apkopes un munīcijas izvēlēm.

Tanka projekts tagad kļūst par pārbaudījumu

MGCS uz sauszemes manto to pašu jautājumu. „Rheinmetall” vadītājs Armins Papergers ir brīdinājis, ka Francijas budžeta samazinājumi varētu apdraudēt tanka projektu, lai gan pieejamie Francijas materiāli šo konkrēto apgalvojumu neatkarīgi neapstiprina (Stern).

Stingrākie pierādījumi rāda uz to pašu kontroles problēmu. MGCS ir nobīdījies uz 2040. gadiem, un pamatizvēles, tostarp lielgabala kalibrs, joprojām nav atrisinātas (Shephard, FAZ). Tanka programma nevar kļūt par Eiropas nākamo stratēģisko balstu, kamēr partneri vēl strīdas, kurš nosaka dizainu, kam pieder tehnoloģijas un kurš sedz izmaksas.

Eiropa saka, ka vēlas lielāku aizsardzības autonomiju. FCAS parāda cenu: pirms kopīgs ierocis kļūst par vairāk nekā komunikē, kādam jāpiekrīt dalīties kontrolē.