Chvaletice kavē ES mangāna plānus

Čehijas iestādes ir apstiprinājušas vietu mangāna pārstrādes rūpnīcai pie Hvaletices Pardubices reģionā, uz austrumiem no Prāgas. Tas nozīmē, ka valsts atzīst šādu projektu par pieļaujamu konkrētajā teritorijā (iROZHLAS, Zdarbuh). Tas vēl nedod tiesības sākt būvniecību. Projektam, ko īsteno Kanādas biržā kotētā uzņēmuma „Euro Manganese” Čehijas meitasuzņēmums, joprojām nav būvatļaujas, kalnrūpniecības darbu licences, finansējuma, saistošu pirkuma līgumu un valdes lēmuma par kapitāla ieguldīšanu. Komerciālo ražošanu plānots sākt 2032. gadā (Mining Weekly, Smallcaps).

Tieši šis datums ir problēma. ES Kritiski svarīgo izejvielu akts, regula, kuras mērķis ir mazināt Eiropas atkarību no ārvalstu piegādātājiem bateriju ražošanai vajadzīgajās izejvielās, savus piegādes drošības mērķus nosaka 2030. gadam (Eur-Lex). Hvaletice līdz tam nedos nevienu tonnu.

Loģika tīra, kalendārs lēns

Pats projekts izskatās neparasti pievilcīgs. Hvaletice nav jauna raktuve. Tur paredzēts pārstrādāt aptuveni 27 miljonus tonnu atlikumu, kas palikuši pēc aukstā kara laika ieguves no 1951. līdz 1975. gadam, iegūstot augstas tīrības pakāpes mangāna ķīmiskos produktus elektroauto bateriju katodiem (iROZHLAS, Newsfile). Abi plānotie produkti — sulfāta prekursors un īpaši tīrs metāls — prasa daudz dziļāku attīrīšanu nekā tērauda rūpniecībai vajadzīgais mangāns. Tāpēc tie ir iekļauti ES stratēģisko izejvielu sarakstā (Euro Manganese).

Projektam ir ES stratēģiskā projekta statuss un Čehijas nacionālais apzīmējums. Tas ir tieši tāds gadījums, kam Brisele regulējumu veidoja: iekšēja Eiropas piegādes ķēde, atkritumu pārstrāde un mazāka atkarība no trešajām valstīm (Mining Weekly, European Commission).

Uzņēmuma 2026. gada sākotnējais ekonomiskais novērtējums paredz, ka rūpnīca varētu saražot 150 000 tonnu gadā, sedzot aptuveni 20 % no prognozētā Eiropas pieprasījuma pēc bateriju kvalitātes mangāna. Pirmās kārtas būvniecība izmaksātu ap 627,5 milj. ASV dolāru (Smallcaps, National Law Review). Taču sākotnējs novērtējums nav priekšizpēte. Pašā dokumentā norādīts, ka tajā nav pierādītu minerālo rezervju un ka prognozētie ekonomiskie rādītāji var arī nepiepildīties (Barchart). Uzņēmums galīgajai būvatļaujai plāno pieteikties ap 2027. un 2028. gada miju (iROZHLAS). Vienīgā publiski nosauktā klientu vienošanās — nesaistoša nodomu vienošanās ar ASV uzņēmumu „6K Energy” — nenostiprina ne apjomus, ne cenas (The Globe and Mail).

Rūpnīcas pirms izejvielām

Eiropa spēj bateriju rūpnīcas uzbūvēt ātrāk, nekā nodrošināt materiālus, kas tajās jāizmanto. Vācija šo pretrunu rāda visskaidrāk. „Volkswagen” bateriju meitasuzņēmums „PowerCo” ir sācis ražošanu Zalcgiteres gigarūpnīcā, izmantojot niķeļa, mangāna un kobalta katodus, taču pārstrādātās izejvielas un daļa ražošanas tehnoloģiju joprojām nāk no Ķīnas (Volkswagen Group, FAZ). Vācijas rūpniecība daļai stratēģisko izejvielu, tostarp litijam, niķelim un retzemju elementiem, ir vairāk nekā 99 % atkarīga no importa (BDI).

Iemesls ir vērtības ķēdē. No 50 % līdz 60 % baterijas vērtības rodas izejvielu ieguvē un pārstrādē, bet tikai 15 % līdz 30 % — šūnu montāžā, proti, posmā, ko Eiropa līdz šim visvairāk ir centusies attīstīt (Chemietechnik, Deloitte). Eiropa vispirms uzbūvēja zemākas pievienotās vērtības ķēdes daļu un augstākas vērtības posmu lielā mērā atstāja ārvalstu piegādātājiem.

Pašas noteiktais termiņš aizskrien garām

Kritiski svarīgo izejvielu akts paredz, ka līdz 2030. gadam ES jāspēj pašai nodrošināt vismaz 10 % stratēģisko izejvielu ieguves, 40 % pārstrādes un 25 % pārstrādes no otrreizējām izejvielām. Vienlaikus atkarība no vienas ārpus ES esošas valsts jebkurā pārstrādes posmā nedrīkstētu pārsniegt 65 % (Eur-Lex, European Commission). Pat pēc pilnajām uzņēmuma prognozēm Hvaletice segtu piekto daļu Eiropas bateriju kvalitātes mangāna vajadzību, bet tirgū ienāktu divus gadus pēc mērķa termiņa.

Eiropas bateriju piegādes stratēģijai ir secības problēma. Ja Hvaletice saņems atlikušās atļaujas, piesaistīs aptuveni 670 milj. ASV dolāru, noslēgs saistošus pirkuma līgumus un pieņems galīgo investīciju lēmumu, tā pēc 2032. gada var kļūt par reālu daļu no risinājuma. Pašreizējais grafiks gan vairāk palīdz Eiropas pēc-2030. gada bateriju piegādes stāstam, nevis 2030. gada mērķu izpildei.