Datu centri patērē 21% Īrijas elektrības

Ikreiz, kad lietotājs uzdod jautājumu MI čatbotam, kaut kur lielā industriālā ēkā pieaug serveru slodze. Šīs ēkas ir datu centri — fiziskā infrastruktūra tam, ko ikdienā saucam par „mākoni”. Eiropā tie aug tik strauji, ka vairākās valstīs elektroenerģijas tīkli vairs nespēj sekot pieprasījumam.

ES vēlas trīskāršot datu centru jaudu piecu līdz septiņu gadu laikā: no aptuveni 10 gigavatiem pašlaik līdz pat 35 GW 2030. gadā. Tas ir vidējas industrializētas valsts elektroenerģijas patēriņa mērogs. Vienlaikus ES mērķis paredz, ka līdz desmitgades beigām datu centriem jābūt klimatneitrāliem.

Šo pretrunu iemieso divi ES tiesību akti. Jūnijā pieņemtais Mākoņdatošanas un MI attīstības akts mudina būvēt vairāk. Energoefektivitātes direktīva velk pretējā virzienā: datu centriem jāziņo par enerģijas un ūdens patēriņu un jāizmanto atlikumsiltums, proti, serveru radītais karstais gaiss jānovada vietējās centralizētās siltumapgādes sistēmās, nevis vienkārši jāizlaiž ārā. Kā šīs prasības savienot, tagad kļūst par katras valsts praktisku problēmu.

Īrijas brīdinājums

Apvienoto Nāciju Organizācijas šīs nedēļas novērtējumā Īrija nosaukta par „dzīvu brīdinājuma piemēru”, kas notiek, ja datu centru izaugsme apsteidz enerģētikas plānošanu. Datu centri Īrijā tagad patērē 21 % no visas uzskaitītās elektroenerģijas; 2015. gadā šis īpatsvars bija 5 %. Tie izmanto vairāk elektroenerģijas nekā visas valsts pilsētu mājsaimniecības kopā.

Šī slodze nonāk arī iedzīvotāju rēķinos. No 2015. līdz 2023. gadam datu centru pieprasījuma kāpums Īrijas mājsaimniecību elektrības rēķinus esot palielinājis par aptuveni 715 milj. € jeb aptuveni 263 € uz mājsaimniecību. Īrijas ģimenes par vienu elektroenerģijas vienību maksā gandrīz divreiz vairāk nekā datu centri. Faktiski tā ir klusa subsīdija, kurā tīkla izmaksas tiek pārliktas uz dzīvojamo sektoru. Valsts tīkla operators EirGrid prognozē, ka 2034. gadā datu centri patērēs 31 % no Īrijas elektroenerģijas.

Šaurā vieta visā kontinentā

Īrijas gadījums ir galējs, taču līdzīgas problēmas parādās arī citur Eiropā.

Nīderlandē TenneT pieslēgumu rindā ir vairāk nekā 14 000 lielu elektroenerģijas lietotāju pieteikumu. Amsterdama noteikusi moratoriju jauniem datu centriem. Nīderlandes parlaments pieprasīja krīzes likumu, bet valdība to sadalīja 26 likumdošanas daļās un solīja pirmo iesniegt „tūlīt pēc vasaras”.

Vācijā datu centri patērē 40 % no Frankfurtes elektroenerģijas. Pilsētas komunālais uzņēmums lielus jaunus pieslēgumus nevar piedāvāt līdz 2030. gadu vidum. Uzraudzības organizācijas AlgorithmWatch un LobbyControl secinājušas, ka Google un Microsoft lobēšanas formulējumi gandrīz vārds vārdā pārņemti likumprojektos, kas vājināja Energoefektivitātes likumu, tostarp priekšlikumos patēriņa datus klasificēt kā komercnoslēpumu.

Francija cer, ka tās kodolenerģijas parks ļaus kļūt par Eiropas MI infrastruktūras līderi. Prezidents Emanuels Makrons Choose France samitā nodrošināja aptuveni 90 mljrd. € datu centru investīciju solījumu. Taču Francijas tīkla operators RTE saskaras ar strukturāliem ierobežojumiem: līgumos vai izskatīšanā ir 9 GW jaudas, kamēr pašlaik uzstādīti tikai 1,3 GW.

Itālijā tīkla operatoram Terna iesniegti vairāk nekā 50 GW pieslēgumu pieprasījumu, aptuveni puse no tiem — datu centriem. Lombardija maijā reaģēja ar, iespējams, pirmo reģionālo datu centru likumu Eiropā: dubultoja būvniecības nodevas lauksaimniecības zemē un aizliedza dzesēšanai izmantot publisko dzeramo ūdeni.

Skrūves tiek pievilktas

ES regulējums sāk panākt nozari. Kopš 2024. gada maija katram datu centram, kas patērē vairāk nekā 500 kilovatu skaitļošanas jaudas — tātad gandrīz visiem, izņemot mazākos —, reizi gadā jāziņo par enerģijas un ūdens patēriņu. Līdz 2027. gada augustam katram būs publiska ilgtspējas marķējuma klase no A līdz G. Eiropas Komisija līdz 2027. gadam plāno iesniegt saistošus efektivitātes standartus — pirmos minimālos veiktspējas sliekšņus šai nozarei.

Vai šiem noteikumiem būs reāls spēks, būs atkarīgs no izpildes. Vācija jau sākusi sodīt uzņēmumus, kas neziņo. Lielākā daļa dalībvalstu to vēl nedara.

Somija parāda, cik trausls ir investīciju līdzsvars. Tīra elektroenerģija un auksts klimats padara valsti piemērotu datu centriem. Taču pēc tam, kad Helsinki paaugstināja elektroenerģijas nodokli datu centriem, Google dažu mēnešu laikā apturēja lielas plānotas investīcijas. Tās pašas valdības, kas sacenšas par MI investīcijām, tagad regulē to pieprasījumu pēc elektrības, ūdens un zemes. Mākoņdatošanas un MI attīstības akts Eiropas datu centru izaugsmei dod politisku paātrinājumu, bet fiziskais elektroenerģijas tīkls nosaka robežu, ko direktīva nevar atcelt.