Dānija dienu iztiek ar biogāzi

Jūlija sākumā Dānija vienu dienu saražoja pietiekami daudz biogāzes, lai nosegtu visu valsts gāzes patēriņu. Tas notika pirmo reizi (BT). Gada griezumā biogāze jau nodrošina aptuveni 40 % Dānijas gāzes patēriņa. Rekords radās divu vienlaicīgu kustību dēļ: atjaunīgās gāzes ražošana turpināja augt, bet kopējais gāzes pieprasījums kritās, jo arvien mazāk Dānijas mājsaimniecību un uzņēmumu apkurei izmanto gāzi. Tas ir reāls panākums, taču trausls: tas balstās valstī, kur gāzes tirgus jau ir salīdzinoši mazs un turpina sarukt.

No kūtsmēsliem līdz cauruļvadam

Tehnoloģija nav jauna. Baktērijas bezskābekļa vidē sadala organiskos atkritumus — kūtsmēslus, pārtikas atlikumus, notekūdeņu dūņas — un rada neattīrītu biogāzi. Kad no tās izņem oglekļa dioksīdu un piemaisījumus, iegūst biometānu: pietiekami tīru gāzi, lai to varētu ievadīt esošajos cauruļvados (IEA). Dānijas pārvades sistēmas operators „Energinet” izmanto sertifikātus, lai uzskaitītu, cik daudz atjaunīgās gāzes nonāk sistēmā. Fiziski gāze tīklā sajaucas; sertifikāti nosaka, kam pieder zaļais apjoms (Energinet).

Tas nav tikai Dānijas stāsts. Pēc tam, kad Krievija 2022. gadā samazināja gāzes piegādes Eiropai, ES plānā REPowerEU tika noteikts mērķis līdz 2030. gadam saražot 35 mljrd. kubikmetru biometāna (REPowerEU). Loģika ir vienkārša: no vietējiem atkritumiem ražotu gāzi nevar atslēgt ārvalstu piegādātājs. Turklāt atšķirībā no vēja vai saules elektroenerģijas biometānu var glabāt esošajā infrastruktūrā un izmantot nozarēs, kur elektrifikācija vēl ir lēna vai dārga, piemēram, augstas temperatūras rūpniecībā vai vecākās ēkās (Eiropas Komisija).

Rēķins paliek atlikušajiem gāzes lietotājiem

Ieguvēji ir lauksaimnieki, kas apsaimnieko biogāzes iekārtas, projektu attīstītāji un gāzes tīklu operatori. Mājsaimniecības iegūst netieši — caur lielāku enerģētisko noturību. Taču tās var zaudēt tieši.

Biometāna ražošana ir dārga. Gandrīz visur tai vajadzīgas garantētas iepirkuma cenas, ko finansē ar gāzes tarifiem vai no valsts budžeta. Kad gāzes patēriņš krītas, cauruļvadu uzturēšanas izmaksas jāsadala starp mazāku lietotāju skaitu. Francijas enerģētikas regulators CRE no 2026. gada 1. jūlija paaugstināja regulēto gāzes sadales tarifu par 5,87 % (CRE). „Le Monde” šo mehānismu aprakstīja tieši: patēriņš krītas ātrāk nekā sarūk tīkls, tāpēc katram atlikušajam lietotājam jāmaksā vairāk par cauruļu uzturēšanu (Le Monde).

Dānijas mājsaimniecības saskaras ar to pašu spiedienu. Pat ja gāzes tīkls kļūst zaļāks, cenas joprojām seko starptautiskajiem vairumtirdzniecības gāzes tirgiem, jo biometāns nonāk tajā pašā komerciālajā sistēmā kā fosilā gāze. Vienā Dānijas ziņojumā secināts, ka mājsaimniecības ar gāzes katliem jau maksā par 5000 kronām gadā vairāk nekā pirms 2022. gada cenu šoka (Ritzau). Zaļas molekulas pašas par sevi nenozīmē lētākus rēķinus.

Vācija šo problēmu parāda vēl asāk. Fraunhofera Saules enerģijas sistēmu institūta pētījumā secināts, ka apkure ar gāzi, kurā pieaug zaļās gāzes īpatsvars, tipiskai savrupmājai 20 gadu laikā var izmaksāt līdz 49 000 € vairāk nekā siltumsūknis (Energie & Management). Tas nenozīmē, ka biometāns ir bezjēdzīgs. Tas nozīmē, ka biometāna ir par maz un tas ir pārāk dārgs, lai ar to uzturētu miljoniem mājokļu pieslēgumu gāzei. Tā vērtība ir tur, kur elektrifikācija vēl netiek klāt: konkrētos rūpniecības procesos, rezerves piegādē un ēkās, kuras pārbūvēt ir grūti.

Rekords, kas balstās labvēlīgos apstākļos

Dānijas sasniegums atspoguļo gadu desmitiem ilgas investīcijas lauksaimniecības biogāzē un salīdzinoši mazu gāzes tirgu. Lielākā daļa Eiropas ir tālu atpalikusi. Īrija līdz 2030. gadam mērķē uz 5,7 TWh biometāna, taču tai ir tikai divas iekārtas, kas gāzi ievada tīklā; tās gadā saražo aptuveni 75 GWh jeb mazāk nekā 1,5 % no mērķa (We Are Biogas).

Dānijas mācība ir derīga, bet ar nosacījumiem. Biometāns strādā, ja tas iet kopā ar krītošu gāzes pieprasījumu un skaidru disciplīnu par to, kur nonāk ierobežotais zaļās gāzes apjoms. Risks ir cits: šādi rekordi var kļūt par politisku argumentu gāzes infrastruktūras saglabāšanai laikā, kad to vajadzēs arvien mazāk cilvēku, bet rēķins par cauruļvadu uzturēšanu paliks tiem, kas joprojām būs pieslēgti.