Digitālais eiro pret Visa un Mastercard

Eiropas digitālos maksājumus raksturo stratēģiska atkarība. Aptuveni divas trešdaļas eirozonas karšu darījumu notiek Visa un Mastercard tīklos (ECB, Journal of Competition Law & Economics). Trīspadsmit no 21 eirozonas valsts nav savas karšu maksājumu shēmas, kas darbotos veikalu termināļos (Bundesbank). 23. jūnijā Eiropas Parlamenta ekonomikas komiteja atbalstīja digitālā eiro regulas virzīšanu tālāk, pietuvinot lietu balsojumam plenārsēdē (European Parliament).

Digitālais eiro būtu elektroniska skaidrā nauda, ko emitē Eiropas Centrālā banka, proti, institūcija, kas pārvalda eiro, un ko izplatītu parastās bankas. Tā nav kriptovalūta. Tas ir eiro, kura vērtība vienmēr ir viens eiro un kuru garantē centrālā banka, nevis privāts uzņēmums (ECB). Praktiski tas nozīmētu makā esošās naudas pārcelšanu digitālā formā: publisku naudu, ko cilvēks tur tieši, nevis noguldījumu privātā bankā.

Kāpēc bez rezerves varianta nav kontroles

Visa un Mastercard maksājumus apstrādā efektīvi. Taču, ja maksājumu plūsma gandrīz pilnībā iet caur ārvalstu tīkliem, Eiropa pilnībā nekontrolē savu digitālo maksājumu cenu, tehniskos standartus un noturību. Ja šie tīkli paaugstina komisijas, maina nosacījumus vai piedzīvo darbības traucējumus, Eiropas tirgotājiem un patērētājiem nav līdzvērtīgas alternatīvas.

Vācijas girocard parāda šo plaisu. Tā darbojas Vācijā, bet ārvalstu termināļus sasniedz tikai, izmantojot Visa vai Mastercard infrastruktūru (Bundesbank). Pārrobežu karšu maksājumos eirozonas iekšienē neeiropiešu tīklu īpatsvars, pēc ECB amatpersonu teiktā, tuvojas 100 % (Le Monde). Francijai ir Cartes Bancaires, Itālijai Bancomat, Nīderlandei iDEAL. Neviena no šīm sistēmām nedarbojas bez aizķeršanās pāri robežām, un to kopējais īpatsvars sarūk: starptautisko karšu shēmu daļa eirozonas karšu maksājumos pieauga no aptuveni 56 % 2017. gadā līdz apmēram 61 % 2022. gadā (Journal of Competition Law & Economics).

Digitālais eiro ieviestu vienotu tehnisko standartu, lai jebkurš telefons, karte vai terminālis eirozonā varētu apstrādāt maksājumus tieši. Tas mazinātu vajadzību darījumus maršrutēt caur ASV tīkliem. Parlamenta regulas projektā paredzēts, ka lielākajai daļai uzņēmumu, kas jau pieņem digitālos maksājumus, būtu jāpieņem arī digitālais eiro, tirgotāju komisijām tiktu noteikti griesti, bet pamata konti lietotājiem būtu bez maksas (European Parliament, EU Perspectives).

Bankas var zaudēt lētu finansējumu

Patērētāji iegūtu bezmaksas publisku maksājumu iespēju, kas darbojas tiešsaistē un bezsaistē. Bezsaistes darījumiem Parlamenta tekstā paredzēts, ka maksājuma dati paliek ierīcē, nevis tiek nosūtīti bankām vai maksājumu apstrādātājiem (European Parliament). Tirgotāji varētu iegūt, ja komisiju konkurence samazinātu izmaksas: saskaņā ar Le Monde datiem Visa un Mastercard no Eiropas tirgotājiem starpbanku un shēmu maksās pašlaik iekasē aptuveni 2 mljrd. € gadā (Le Monde).

Bankām šis projekts ir vispretrunīgākais. Tās digitālo eiro izplatītu un saglabātu attiecības ar klientu, taču riskētu zaudēt noguldījumus. Ja cilvēki naudu no parastajiem banku atlikumiem pārvietotu uz digitālā eiro makiem, bankas zaudētu lētu finansējuma avotu, ko pašlaik izmanto kreditēšanai. Tas varētu sadārdzināt aizņemšanos ekonomikā.

Cik liels ir risks? Reuters ziņojumā minēts, ka ECB simulācijas ar 3 000 € turējuma griestiem uz cilvēku rādot iespējamu līdz 699 mljrd. € aizplūdi no banku kontiem. Tie būtu 8,2 % no eirozonas mājsaimniecību un uzņēmumu noguldījumiem (Marketscreener/Reuters). Tas ir scenārijs, nevis prognoze. Taču tas izskaidro, kāpēc Vācijas bankas projektu nosaukušas par „valsts paralēlo piedāvājumu” bez skaidras pievienotās vērtības (Handelsblatt). Strīdīgas ir arī sistēmas izveides izmaksas: ECB tās lēš 4 līdz 5,8 mljrd. € apmērā četru gadu laikā, savukārt banku sektora aplēses sasniedz 18 līdz 30 mljrd. € (Marketscreener/Reuters).

Īstais pārbaudījums būs lietošana

Parlamenta komitejas balsojums ir tikai viens posms. Vēl vajadzīgs plenārsēdes atbalsts, sarunas starp Parlamentu un dalībvalstīm, kā arī galīgais Padomes lēmums. ECB norādījusi uz izmēģinājuma darījumiem no 2027. gada vidus un iespējamu pirmo emisiju 2029. gadā (ECB, EUNews).

Sarežģītāks jautājums ir, vai cilvēki digitālo eiro lietos. Maksājumu tīkls, caur kuru neviens nemaksā, dod suverenitāti tikai uz papīra. Valstu lietošanas rādītāji, tirgotāju faktiskās izmaksas pēc integrācijas un banku rīcība — vai tās produktu aktīvi piedāvās vai klusi noliks malā — būs svarīgāki par regulas tekstu. Eiropa savu atkarību ir diagnosticējusi precīzi. Vai tā spēs mainīt maksāšanas paradumus, joprojām nav skaidrs.