E3 apiet ES Ukrainas miera sarunās

Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste svētdien Dauningstrītā tiekas ar Volodimiru Zelenski, sākot atsevišķu Eiropas sarunu ceļu kara izbeigšanai Ukrainā. E3 samits notiek ārpus ES formālās ārpolitikas procedūras, kurā vajadzīga visu 27 dalībvalstu vienprātība un jebkurai valstij ir veto tiesības. Tieši tāpēc trīs valdības var rīkoties ātrāk nekā pati ES.

4. jūnijā Zelenskis publicēja atklātu vēstuli Putinam, piedāvājot tikšanos klātienē neitrālā valstī, pilnīgu pamieru un visu karagūstekņu apmaiņu pret visiem. Nākamajā dienā Sanktpēterburgas Ekonomikas forumā Putins priekšlikumu noraidīja, vēstuli nosaucot par „rupju”. Pēc dažām stundām Elizejas pils paziņoja par Londonas samitu.

Kāpēc ASV atstāja tukšumu

E3 formāts radies tāpēc, ka Amerikas miera centieni apstājās. Rāmis, ko Donalds Tramps un Putins pērn augustā iezīmēja Ankoridžas samitā, paredzēja Ukrainai atdot Krimu un Donbasu un atteikties no dalības NATO. Kijiva to noraidīja. Pēc pēdējās trīspusējās sarunu kārtas Ženēvā, kas nedeva rezultātu, ASV valsts sekretārs Marko Rubio atzina, ka process ir „iestidzis”. Tramps, 5. jūnijā vaicāts par Zelenska un Putina apmaiņu, sacīja: „Lai viņi tiek galā”.

Berlīne saka, ka dialogam ar Krieviju „lēnām paveras” iespēja, tomēr uzstāj, ka koordinācija ar Vašingtonu paliek „vadošais princips”. Šāds formulējums rāda, ka Vācija acīmredzot vēl nav saņēmusi skaidru Amerikas piekrišanu.

Valstis, kuras atstātas ārpus sarunām

Ātri virzoties uz priekšu, E3 ir izslēgusi no sarunu kodola valstis, kurām kara iznākums ir vistiešāk svarīgs. Polija, lielākā ES austrumu dalībvalsts un valsts ar augstāko aizsardzības izdevumu īpatsvaru Eiropā, sekoja ziņām, ka Vācijas ārpolitikas padomnieks varētu meklēt tiešu kontaktu ar Putina sūtni, nekonsultējoties ar Varšavu. Polijas analītiķi brīdināja par vienošanos ar Krieviju „pāri to valstu galvām, kas atrodas starp Vāciju un Krievijas Federāciju”.

Itālijas ārlietu ministrs Antonio Tajāni apgalvoja, ka „nevienam nenāk par labu mūsu valsts atstāšana ārpus vadošās grupas”. Premjerministre Džordža Meloni tikmēr neieradās pat uz ES un Rietumbalkānu samitu 5. jūnijā, dodot priekšroku piemiņas pastmarkas prezentācijai.

Baltijas valstīm ir līdzīga neapmierinātība kā Polijai. Igaunijas prezidents Alars Kariss brīdināja, ka Putinam nedrīkst dot „nevienu glābšanas riņķi vai cerības staru, ka agresija var atmaksāties”. Tallina noraidīja Ukrainas „asociēto dalību”, ko kanclers Frīdrihs Mercs maijā piedāvāja kā risinājumu un ko pats Zelenskis nosauca par „netaisnīgu”. Igaunija prasa pilnvērtīgas iestāšanās sarunas.

Ko vēlas Maskava

Putina nostāja Sanktpēterburgas forumā rāda, ka viņš dod priekšroku divpusējām sarunām ar Vašingtonu, kas Eiropai noliktu priekšā jau gatavu vienošanos. Viņš slavēja Ankoridžas rāmi, pieprasīja Ukrainai pieņemt tā nosacījumus vēl pirms jebkuras tikšanās un Krievijas karavīriem sacīja, lai viņi Zelenska vēstuli ignorē: „Dariet savu darbu, brāļi.” Krievijas sūtnis Kirils Dmitrijevs apsūdzēja Eiropu mēģinājumā „izsist no sliedēm” ASV un Krievijas sarunu kanālu.

E3 formāts ir mēģinājums šādu iznākumu nepieļaut. Taču Putinam nav daudz iemeslu iesaistīties ar trim Eiropas valdībām, ja viņš var gaidīt Trampu. Arī pašas E3 vienotība jau sāk plaisāt: Merca biroja vadītājs 5. jūnijā publiski piebremzēja kanclera izteiktos sarunu signālus tikai dažas stundas pēc tam, kad Mercs tos bija virzījis.

Ungārijas jaunā valdība Pētera Maģara vadībā ir atcēlusi veto, kas bloķēja Ukrainas ES iestāšanās sarunas, un atbloķējusi iesaldētos Eiropas aizsardzības līdzekļus, pārtraucot Viktora Orbāna gadu garumā īstenoto kavēšanu. Viena šķēršļa noņemšana neatrisina dziļāku pretrunu. E3 var rīkoties ātri tieši tāpēc, ka apiet vienprātības principu, kas Polijai, Baltijas valstīm un katrai citai dalībvalstij dod balsi. Ārpus telpas palikušas valstis, kas atrodas vistuvāk frontes līnijai.