Šengenas izņēmums kļūst par rutīnu

Katru darba dienas rītu vairāk nekā 200 000 cilvēku no Francijas, Beļģijas un Vācijas dodas pāri robežai uz Luksemburgu, lai nokļūtu darbā (STATEC). Tie, kas brauc pa Trīres–Vaserbilligas koridoru, šķērso apvidu netālu no ciema, kur piecas valdības 1985. gadā parakstīja vienošanos, ar kuru sākās Eiropas telpa bez pasu kontroles. Vācijas lēmums pagarināt pārbaudes uz visām deviņām sauszemes robežām līdz 2027. gada marta vidum nozīmē, ka šis solījums atkal tiek apturēts dažu kilometru attālumā no vietas, kur tas tika formulēts.

Vācijas iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrints 18. augustā par to informēja Eiropas Komisiju, atsaucoties uz neatbilstīgu migrāciju un spiedienu uz ES ārējām robežām, kā to raksturo Berlīne (Yahoo/Reuters, Eiropas Komisija). Pārbaudes attiecas uz visām Vācijas sauszemes robežām — ar Austriju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dāniju, Šveici, Čehiju un Poliju. Tās ir spēkā kopš 2024. gada septembra un skar ceļu, dzelzceļa un autobusu satiksmi. Runa nav par vīzu režīma maiņu, bet par robežas šķērsošanas ikdienu vietās, kur robežām bija jāpaliek atvērtām.

Astoņas valdības, viens modelis

Vācija šajā ziņā nav izņēmums. Iekšējās robežkontroles pašlaik uztur astoņas Šengenas valstis: Austrija, Francija, Vācija, Itālija, Nīderlande, Norvēģija, Polija un Zviedrija (Eiropas Komisija). Austrija pārbaudes nepārtraukti pagarina kopš 2015. gada migrācijas krīzes. Francija tās uztur kopš 2015. gada novembra teroraktiem.

Polija parāda, kā šī loģika pati sevi nostiprina. Varšava ir ieviesusi savas pārbaudes uz robežas ar Vāciju un Lietuvu, pagarinot tās līdz 2026. gada oktobrim (ddb24). Premjerministra Donalda Tuska valdība Šengenu neaizstāv kā atvērtu robežu projektu; tā drošas robežas raksturo kā vienu no nacionālās drošības balstiem. Polija vienlaikus cieš no Vācijas pagarinājuma un pati darbojas pēc tā paša principa. Tāpēc politiska pretestība rotējošām robežkontrolēm Padomē, kur ES valdības vienojas par tiesību aktiem, kļūst gandrīz neiespējama: valstis, kurām būtu lielākais pamats iebilst, pašas uztur pārbaudes.

Ko Komisija var pateikt un ko tā var apturēt

Šengenas Robežu kodekss — ES regula, kas nosaka ceļošanu bez pasu kontroles — atļauj pagaidu iekšējās robežkontroles tikai kā „galējo līdzekli” nopietna sabiedriskās kārtības vai iekšējās drošības apdraudējuma gadījumā (EUR-Lex). 2024. gada reforma maksimālo termiņu pagarināja līdz diviem gadiem, sadalot to sešu mēnešu posmos. Tas valdībām dod vairāk telpas saglabāt kontroles, vienlaikus turpinot tās saukt par pagaidu pasākumu. Taču Eiropas Savienības Tiesa lietās, kas saistītas ar Austrijas ilgstošajām pārbaudēm, ir lēmusi, ka valstis nedrīkst apiet termiņus, vienu un to pašu apdraudējumu pārbīdot no viena pagarinājuma uz nākamo. Vārdam „pagaidu” jānozīmē kaut kas konkrēts.

Komisijas instrumenti ir lēni. Tā var vērtēt dalībvalstu paziņojumus, sniegt atzinumus par samērīgumu un galu galā sākt pārkāpuma procedūru — formālu procesu, ar kuru valsti var piespiest ievērot ES tiesības. Taču Komisija nevar pirmajā dienā bloķēt dalībvalsts lēmumu. ES migrācijas komisārs Magnuss Brunners augusta sākumā mudināja Vāciju pakāpeniski atteikties no pārbaudēm. Komisija 2026. gada jūnija atzinumā arī ieteica Francijai pakāpeniski atcelt savas kontroles. Atzinumi nav tiesas aizliegumi.

Vācijas spēcīgākais arguments ir praktiskais rezultāts: pārbaudēs tiek aizturēti cilvēki. Bavārijas robežpolicija ziņoja, ka no 2024. gada septembra līdz 2026. gada jūlijam konstatētas 21 647 neatļautas ieceļošanas un aizturēti 1 068 kontrabandisti (Presseportal/Bundespolizei). Taču aizturēto skaits pats par sevi neatbild uz jautājumu, vai kontroles ir samērīgas. Mazāks robežšķērsošanas gadījumu skaits kontrolpunktos var nozīmēt maršrutu maiņu, vienošanās ar valstīm ārpus Vācijas vai patvēruma politikas izmaiņas, nevis tieši kontrolpunktu efektu. Kritums konstatētajos gadījumos tikpat labi var būt arguments par pārbaužu atcelšanu, nevis pagarināšanu.

Šengenas Robežu kodekss joprojām paredz, ka iekšējām robežkontrolēm jābūt izņēmumam. Astoņas valdības tās izturas kā pret parastu instrumentu. Ja Komisija neizmantos pārkāpuma procedūru, lai pārbaudītu Eiropas Savienības Tiesas pausto principu, ka „pagaidu” pasākumam jābūt ar reālu robežu, Šengenas izņēmums turpinās kļūt par rutīnu ar katru nākamo pagarinājumu. Izmaksas uzņemsies tie, kam sākotnēji tika solīts citāds režīms: ikdienas braucēji, pārvadātāji un pierobežas pilsētas.