Igaunija ar 63-10 atļauj kodolenerģiju

2025. gada februārī Igaunija, Latvija un Lietuva īstenoja soli, kam bija gatavojušās vairāk nekā desmit gadus: tās atslēdzās no Krievijas kontrolētās BRELL elektroenerģijas sistēmas un sinhronizējās ar kontinentālās Eiropas tīklu (ENTSO-E, Kleinman Center). Tas bija politiskās un tehniskās neatkarības brīdis. Tagad Baltijai jāuzbūvē energosistēma, kas šo neatkarību spēj noturēt ikdienā.

2026. gada 17. jūnijā Igaunijas parlaments ar 63 balsīm pret 10 pieņēma Kodolenerģijas un drošības likumu, pirmo reizi valsts vēsturē izveidojot juridisko pamatu miermīlīgai kodolenerģijas izmantošanai (Riigikogu). Likums vēl nenozīmē atļauju konkrētam reaktoram, vietas izvēli vai valsts apņemšanos būvēt elektrostaciju. Tas nosaka spēles kārtību: kas uzrauga nozari, kā izsniedzamas atļaujas un kas maksā par radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanu.

No atslēgšanās līdz jaudas deficītam

Elektrotīkls nav noliktava. Ražošanai un patēriņam jāsakrīt gandrīz reāllaikā, citādi sistēma kļūst nestabila. Vējš un saule dod lētu elektroenerģiju, bet tie strādā pēc laikapstākļu, nevis tirgus grafika. Akumulatori palīdz stundām, reti — nedēļām. Starpsavienojumi ļauj aizņemties jaudu no kaimiņiem, ja arī viņiem tās pietiek.

Pēc aiziešanas no BRELL Baltijas valstis vairs nav atkarīgas no Maskavas frekvences kontroles — precīzas, nepārtrauktas balansēšanas, kas notur tīklu stabilu. Taču līdz ar to tika zaudēta arī fiziska inerce: Krievijas milzīgā ģeneratoru parka rotējošā masa darbojās kā spararats, kas absorbēja pēkšņas svārstības ražošanā un patēriņā. Tagad šī funkcija jānodrošina Baltijas tīkliem un Eiropas partneriem. Lietuvas tirgus dati jau rāda spriedzi: nesenā nedēļā vietējā ražošana kritās, pieprasījums auga, un imports strauji palielinājās, lai aizpildītu starpību (LRT). Pārrobežu kabeļi palīdz, bet to jauda ir ierobežota, un tīkla stabilitātei rezervēta kapacitāte var samazināt lētākas elektroenerģijas plūsmu starp valstīm.

Šajā sistēmā kodolenerģija nozīmē stabilu zema oglekļa jaudu. Tā ražo neatkarīgi no laikapstākļiem un ar lielām rotējošām turbīnām atjauno tieši to fizisko inerci, ko Baltija zaudēja, pametot BRELL. Tā neaizstāj kabeļus, baterijas vai patēriņa vadību. Tā maina uzticamās jaudas sastāvu kopējā sistēmā.

Ceļa karte ar daudzām pārbaudēm

Igaunijas likums paredz regulatoru Patērētāju aizsardzības un tehniskās regulēšanas pārvaldē (TTJA). Tam jāsāk darbs 2027. gada 1. janvārī. Licencēšana būs pakāpeniska: sākotnējais novērtējums, būvatļauja, izmēģinājumi, ekspluatācija un slēgšana (Riigikogu). Parlaments pielika vēl vienu drošības slēdzeni: jebkurš būvniecības lēmums būs jāapstiprina arī pašiem deputātiem, ne tikai regulatoram un valdībai.

Uzņēmums, kas cer izmantot šo regulējumu, ir Fermi Energia. Tas piedāvā divus GE Hitachi BWRX-300 mazos modulāros reaktorus. Šāds dizains jau tiek būvēts Dārlingtonas objektā Ontārio un tiek vērtēts ASV regulatoru procesā, tātad tas vairs nav tikai rasējums uz papīra (ANS). Mērķis ir pirmā elektroenerģija līdz 2036. gadam (ERR).

Aptuveni 600 MW jaudas izmaksas tiek lēstas 4,5 miljardu eiro apmērā. Klimata ministrija norāda, ka vēl jāpieņem desmitiem īstenošanas noteikumu. Valdības pašreizējā pozīcija ir tāda, ka valsts kodolstaciju nefinansēs, savukārt Fermi uzskata, ka projektam vajadzīgs valsts atbalstīts cenas garantijas mehānisms. Tieši finansējums, visticamāk, būs īstie vārti. Likums projektu padara iespējamu; investoriem vajadzīgs ieņēmumu modelis, kas ļauj pamatot miljardu ieguldījumu.

Kaimiņu atbildes

Igaunija šo problēmu nerisina viena. Zviedrijas Riksdāgs 2026. gada 15. jūnijā apstiprināja plašākas iespējas izvietot jaunus kodolreaktorus, un Vattenfall izvēlējās Rolls-Royce SMR tehnoloģiju trim blokiem pie Ringhalsas (Riksdag, Rolls-Royce). Tomēr Vattenfall vadītājs šo reaktoru darbības sākumu saista ap 2040. gadu (SVT). Latvija iegulda starpsavienojumos un bateriju krātuvēs, nevis kodolenerģijā (TEGOS Legal). Lietuvai fonā ir piesardzības pieredze: padomju laika Ignalinas reaktoru demontāža turpināsies līdz 2049. gadam, izlietotā degviela būs jāglabā 50 gadus, un līdz 2090. gadam būs vajadzīga ģeoloģiskā glabātava (LRT English).

Mainījies arī ES regulējums. Kodolenerģija tagad kvalificējas taksonomijas klimata noteikumos, bet Neto nulles emisiju industrijas akts mazos modulāros reaktorus atzīst par stratēģisku tehnoloģiju (EUR-Lex, World Nuclear News). Tas atver durvis valsts atbalstam, taču nesaīsina ceļu no likuma līdz elektrībai tīklā.

Igaunija ir apstiprinājusi ceļu, nevis pašu transportlīdzekli. Baltijas enerģētiskās suverenitātes pārbaude notiks 2030. un 2040. gados: vai būs nokomplektēti regulatori, izbūvēti kabeļi, parakstīti līgumi un reaktori, kas tiešām ražo elektroenerģiju. Kodolenerģija var kļūt par šīs sistēmas daļu. To noteiks jautājumi, uz kuriem likums viens pats neatbild: kas maksās, kas būvēs un vai Eiropa spēs mazos modulāros reaktorus pārvērst no daudzsološa prototipa par pierādītu infrastruktūru.