ASV spēki Igaunijā sarūk zem 100

Igaunijā ASV klātbūtne vairs nav tikai plānošanas jautājums, tā ir redzama uz vietas. Amerikāņu rotācija formāli turpinās: karavīri tiek sūtīti pa vienībām uz noteiktu laiku, nevis pastāvīgi izvietoti bāzē. Taču ERR ziņo, ka spēks, kas nesen tika raksturots kā aptuveni 500 līdz 700 karavīru liels, tagad esot sarucis zem 100. Nākamā vienība gaidāma 2026. gada vasarā un plānota tikai līdz 2026. gada beigām. Tallinai tas dod neskaidru signālu tieši brīdī, kad vajadzīga nepārtrauktība.

Precīzāks secinājums nav, ka ASV būtu aizgājušas. Neviena vārdā nosaukta Pentagona amatpersona publiski nav paziņojusi, ka Igaunijas rotācija beidzas, un tas pats ERR apraksts kustību sasaista ar plašāku rotācijas ciklu, kurā iesaistīta arī Polija. Taču atturēšana balstās ne tikai dokumentos. Tā balstās uz to, ko pretinieks redz un ar ko var rēķināties. Rotācija var formāli palikt spēkā, kamēr tās politiskais un militārais signāls kļūst vājāks.

Kopš 2022. gada NATO austrumu flangā uztur astoņas daudznacionālas kaujas grupas. ASV Kongresa pētniecības dienests šo priekšējo klātbūtni raksturo kā aptuveni 10 000 karavīru lielu spēku, kuru krīzes gadījumā papildinātu lielākas pastiprinājuma vienības (NATO, CRS). Šie slāņi ir būtiski: tie izkliedē sabiedroto spēkus pa karti un dod komandieriem pamatu, uz kura būvēt aizsardzību. Taču tie neatbild uz Igaunijas šaurāko jautājumu: vai ASV karavīri valstī atrodas nepārtraukti tādā veidā, kas jebkuru uzbrukumu uzreiz padarītu arī par Vašingtonas jautājumu?

Tallinai trūkst skaidrības arī par ieroču piegādēm. Aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs un ASV vēstniecības misijas vadītāja vietnieks neesot devuši grafiku kavētajām ASV piegādēm, savukārt amerikāņu puse runājusi par sabiedroto lielāku atbildību, nevis konkrētu drošības garantiju Igaunijai, vēsta ERR igauņu valodā. Igaunija grib amerikāņu noteiktību. Vašingtona prasa, lai eiropieši pierādītu: flanga aizsardzība nav pakalpojums, ko nodrošina tikai ASV.

Polija grib stingrāku enkuru

Polija Igaunijas situāciju lasa kā brīdinājumu, nevis pierādījumu, ka ASV atkāpjas no Baltijas. Polijas prezidenta ministrs Marcins Pšidačs RMF24 sacīja, ka Polija vēlas vairāk ASV karavīru un gribētu amerikāņu klātbūtni pārveidot no rotācijas uz pastāvīgu izvietojumu. Nacionālās drošības biroja pārstāvis Bartošs Grodeckis TVN24 skaidroja praktisko pusi: pastāvīgai bāzei vajadzīga infrastruktūra, finansējums un īpašs likums, kas paātrinātu būvniecību.

Tieši šo atšķirību Igaunijas gadījums ir izgaismojis. Rotācija dzīvo kalendārā un var sarukt ar nelielu publisku skaidrojumu. Pastāvīga bāze rada ceļus, mājokļus, līgumus, vietēju atkarību un politisku cenu. Polija Vašingtonai piedāvā lietas, ko var izmantot: zemi, naudu, būvniecību un ātrākas atļaujas. Igaunija gaida skaitli, datumu un piegāžu ķēdi.

Eiropa būvē ap robu

Baltijas valstis nekrīt panikā. Tās mēģina padarīt reģionu mazāk atkarīgu no ASV nenoteiktības. Latvija šo darbu pārceļ komandvadības un iepirkumu koordinācijā caur Vācijas un Nīderlandes korpusa struktūru, ziņo Sargs.lv. Lietuvas un Igaunijas konservatīvie līderi to pašu bažu līniju nesuši uz ASV politiku, aicinot republikāņus atbalstīt pastāvīgu brigādes līmeņa klātbūtni reģionā, vēsta LRT angļu valodā.

Lielāko Eiropas solījumu dod Vācija. Kanclers Frīdrihs Mercs Baltijas līderiem sacīja, ka viņu drošība ir arī Vācijas drošība, un Berlīne šo vēstījumu sasaistīja ar savu brigādi Lietuvā, kurai līdz 2027. gada beigām jābūt pilnībā operacionālai, paziņoja Vācijas valdība. Lietuvas prezidents Gitans Nausēda Vācijas izvietojumu raksturojis kā ieguvumu Baltijas atturēšanai, un Euronews to vērtēja kā skaidrāko fizisko Eiropas atbildi uz nenoteiktību par Vašingtonu.

Kustība notiek arī komandvadībā. Valgā Vācijas un Nīderlandes korpuss pārņēma komandvadības pienākumus pār NATO sauszemes spēkiem Igaunijā un Latvijā, bet Boriss Pistoriuss šo soli raksturoja kā pierādījumu, ka Eiropa uzņemas lielāku atbildību, ziņoja Daily Finland. Defence Network šo lomu apraksta kā mācību plānošanu, pastiprinājuma spēku integrēšanu un spēju komandēt aptuveni 50 000 karavīru.

Tas ir reāls progress, bet ne aizvietojums. Komandvadības struktūras, mācības un pastiprinājuma plāni palīdz spēkiem ierasties ātrāk un darboties kopā labāk. Tie nerada tādu pašu politisko slieksni kā amerikāņu karavīri, kas jau atrodas Igaunijā. Vācija var stiprināt Eiropas aizsardzību. Tā viena pati nevar atkārtot signālu, ka jebkurš trieciens Igaunijai tūlīt skartu arī ASV karavīrus uz vietas.

Secinājums ir šaurāks nekā runas par pamešanu, bet svarīgāks par parastu rotācijas korekciju. Igaunija nav parādījusi pierādījumus formālai ASV aiziešanai. Tā ir parādījusi atturēšanas robu, ko veido trūkstošas publiskas saistības: šobrīd sarukusi ASV klātbūtne, nenosaukts nākamās rotācijas spēku lielums, neskaidra nepārtrauktība pēc 2026. gada un kavētas ASV ieroču piegādes bez datumiem. Eiropa šo telpu aizpilda ar Vācijas bāzēšanos, Vācijas un Nīderlandes komandvadību, Polijas prasību pēc pastāvīguma un Baltijas politisko spiedienu. Kamēr Vašingtona nenosauc spēku, grafiku un piegāžu ceļu, šie soļi robu samazina. Tie to neaizver.