ES apstiprina Vācijas €2.9bn rūpniecības atbalstu

Slovākijas vienīgajai alumīnija kausētavai Slovalco valdība nesen apsolīja gandrīz 470 milj. € līdz 2030. gadam, lai segtu elektroenerģijas izmaksas un noturētu krāsnis darbībā (Denník E). Bratislava to pasniedza kā ārkārtas glābšanu. Drīz pēc tam Vācija saņēma atļauju daudz lielākam mehānismam.

8. jūlijā Eiropas Komisija apstiprināja Berlīnes elektroenerģijas cenu kompensācijas paplašināšanu. Programma atlīdzina energoietilpīgiem uzņēmumiem to oglekļa izmaksu daļu, ko elektroenerģijas ražotāji iekļauj elektrības cenās. Atbalstam tagad var pieteikties vēl aptuveni 20 nozares, tostarp stikla un akumulatoru ražotāji, bet jau esošajiem saņēmējiem kompensācijas apmērs kļūs nedaudz lielāks (Spiegel, BBH Blog). Tā bija jau otrā paplašināšana dažu nedēļu laikā: jūnijā Brisele atļāva Vācijai šo kompensāciju apvienot ar atsevišķu industriālās elektroenerģijas programmu, kas budžetam nozīmē vēl aptuveni 1 mljrd. € izmaksu (Zeit).

Formāli tas nepārkāpj ES tiesības. Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. pants aizliedz valsts subsīdijas, kas vienas valsts uzņēmumiem dod negodīgas priekšrocības, taču paredz izņēmumus, ja atbalsts novērš lielāku kaitējumu, piemēram, rūpnīcu aiziešanu no Eiropas oglekļa izmaksu dēļ. Komisija Vācijas shēmu apstiprināja tieši ar šo pamatojumu. Problēma nav juridiskajā atļaujā. Problēma ir tajā, kas notiek, kad vieni un tie paši noteikumi satiekas ar ļoti atšķirīgām valstu budžeta iespējām.

Kā oglekļa izmaksas plaisā vienoto tirgu

Mehānisms ir vienkāršs. ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā elektroenerģijas ražotājiem jāpērk atļaujas par radītajām emisijām. Šīs izmaksas viņi ieskaita elektrības cenā. Rūpnīcas, kas patērē daudz elektrības, maksā vairāk arī tad, ja pašas tieši nerada lielas emisijas. Valstis savukārt saņem miljardus no kvotu izsolēm un daļu šo ieņēmumu var novirzīt atpakaļ saviem uzņēmumiem kā kompensāciju.

Tieši šajā brīdī tirgus sāk šķelties. Vācija 2026. gadā rūpnieciskās elektroenerģijas kompensācijām plāno tērēt 2,9 mljrd. €, aptuveni 67 % no prognozētajiem 4,3 mljrd. € ieņēmumiem no emisijas kvotu izsolēm (Ariadne). Francija šim pašam mērķim tērējusi 44 % kvotu izsoļu ieņēmumu, Beļģija 33 %, Slovākija aptuveni 5 % (Aktuality). Uz papīra visām valdībām ir viena un tā pati iespēja. Praksē Vācijas lielā rūpniecības bāze rada lielāku izsoļu ieņēmumu apjomu, un tās budžets ļauj lielu daļu šo līdzekļu atdot uzņēmumiem. Valstij, kas jau aizņemas ikdienas tēriņu segšanai, šādas rezerves nav, pat ja noteikumi to formāli atļauj.

Rūpnīcas, kas izjūt atšķirību

Atšķirība kļūst redzama uzņēmumu līmenī. Rumānijā Dacia vadītājs sacīja, ka valstī ir augstākā rūpnieciskās elektroenerģijas cena Eiropā, un šo izmaksu nenoteiktību sasaistīja ar 64 % investīciju kritumu un gandrīz tūkstoti zaudētu darbavietu viena gada laikā (Ziarul Financiar). Polijā lielākajiem rūpniecības patērētājiem kopējās enerģijas izmaksas sasniedz aptuveni 170 €/MWh, apmēram par 45 % virs ES vidējā līmeņa; nozares aplēses brīdina par iespējamiem ražošanas izlaides zaudējumiem miljardos zlotu gadā (WP).

Šiem skaitļiem ir ierobežojums. Nav publiska datu kopuma, kas precīzi parādītu, cik pēc visiem valsts atvieglojumiem, nodokļiem, tīkla maksām un cenu fiksēšanas līgumiem faktiski maksā subsidēta Vācijas stikla rūpnīca vai nekompensēta Polijas tēraudlietuve. Eurostat publicē elektroenerģijas cenas ne-mājsaimniecību patērētājiem, taču gala rēķinu nosaka vairāki valsts atbalsta slāņi, kurus viena tabula neaptver.

Tomēr pamatlīnija ir skaidra. Valstis ar spēcīgu budžetu var uzņemties lielāku daļu no zaļās pārejas izmaksām savu uzņēmumu vietā. Valstis ar dziļu deficītu to nevar: Rumānijas budžeta deficīts 2024. gadā sasniedza 9,3 % no IKP, liecina HotNews minētie dati. Tās nevar sacensties ar Berlīni neatkarīgi no tā, ko atļauj ES noteikumi. Komisija nav salauzusi vienoto tirgu. Taču, apstiprinot šāda mēroga nacionālo atbalstu bez kopīga minimuma, tā pārvērš zaļo pāreju par valstu finanšu pārbaudi, nevis rūpnieciskās efektivitātes sacensību. Slovākijas kausētava saņēma glābšanas līniju. Rūpnīcām dalībvalstīs, kas šādus čekus nevar izrakstīt, Komisijai pagaidām nav alternatīvas.