ES atļauj deportāciju centrus ārpus bloka

Eiropas Parlaments 17. jūnijā nobalsoja par jaunu Atgriešanas regulu, kas dalībvalstīm ļautu veidot „atgriešanas centrus” trešajās valstīs. Tajos cilvēki ar izraidīšanas lēmumu tiktu turēti, kamēr valdības organizē viņu nosūtīšanu prom no ES. Regula aizstāj 2008. gada direktīvu, kas dalībvalstīm atstāja plašu rīcības brīvību un radīja ļoti atšķirīgas nacionālās sistēmas. Tekstu virzīja centriski labējās Eiropas Tautas partijas un galēji labējo grupu koalīcija (Euractiv). ES Padomei, kur balso valstu valdības, regula vēl formāli jāapstiprina, taču politiskais virziens vairs nav neskaidrs. Vienīgais praktiskais piemērs līdz šim ir Itālijas projekts Albānijā: desmitiem miljonu eiro iztērēti, lai tieši atgrieztu piecus cilvēkus.

Albānijas rēķins

Itālijas centri Albānijā ir tuvākais, kas Eiropai pašlaik ir pieejams kā šā modeļa pārbaude praksē. Skaitļi ir neērti. Šendžinā un Gjaderā izveidotās vietas bija paredzētas līdz 3 000 cilvēkiem. Pēdējā laikā tajās atradās 15 līdz 20 cilvēku. Būvniecība izmaksāja aptuveni 74 milj. €, liecina ActionAid aplēses (Internazionale). Kopumā centros turēti ap 620 cilvēku, bet tieši uz Ēģipti atgriezti pieci (IRC).

Itālijas tiesas sākotnēji atteicās apstiprināt aizturēšanu, secinot, ka valdības noteiktais Bangladešas un Ēģiptes kā „drošu valstu” statuss nav pietiekami pamatots (Internazionale). Atsevišķi Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte Laila Medina, kuras secinājumi parasti iezīmē iespējamo tiesas virzienu, apstiprināja: ārpus ES izvietoti centri paši par sevi nav aizliegti. Taču ES tiesības pilnībā attiecas uz vietām, kur dalībvalsts īsteno kontroli (CJEU). Ēkas pārcelšana uz citu valsti nepārvieto cilvēku ārpus tiesību aizsardzības ietvara.

Cilvēciskās izmaksas parādījās ātri. Starptautiskā Glābšanas komiteja Gjaderā pirmajās 48 dienās fiksēja 54 „kritiskus incidentus”, tostarp paškaitējumu un pašnāvības mēģinājumus (IRC).

Koalīcija bez darbības plāna

Politiskā alianse par atgriešanas centriem ir daudz plašāka nekā praktiskais plāns, kā tiem būtu jādarbojas. Dānijas premjerministre Mete Frederiksena vēlas, lai šādi centri sāktu strādāt viņas pašreizējā pilnvaru termiņā (EPRS). Nīderlande savus centienus sasaistījusi ar grupu, kurā ietilpst arī Vācija, Grieķija, Austrija un Dānija (WNL). Vācijas iekšlietu ministrs Dobrints atbalsta to, ko viņa CSU partija sauc par „Abschiebeoffensive” — izraidīšanas ofensīvu (Deutschlandfunk).

Dānijas loma ir strukturāli pretrunīga. Saskaņā ar 22. protokolu, kas nosaka Dānijas izņēmumu ES tieslietu un iekšlietu politikā, regula Kopenhāgenai automātiski nebūtu saistoša. Dānija virza politiku, kas tai pašai nebūtu jāpiemēro, kļūstot par politisku ceļa lauzēju pārējām valstīm.

Skaidrākā pretiniece ir Spānija. Madride brīdina, ka centri varētu pārkāpt neizraidīšanas principu, kas aizliedz valstīm sūtīt cilvēkus uz vietām, kur viņiem draud briesmas (RTVE). Spānijas amatpersonas arī uzskata, ka aizturēšana līdz 24 mēnešiem par administratīvu pārkāpumu būtu nesamērīga. Taču kvalificētā vairākuma balsojumā, kur vajadzīgs 55 % dalībvalstu atbalsts, pārstāvot 65 % ES iedzīvotāju, Spānija viena pati likumu bloķēt nevar. Madridei nepietiek sabiedroto bloķējošā mazākuma izveidei (El País).

Francija apzināti ieņem viduspozīciju: Parīze atbalsta stingrāku izraidīšanas lēmumu izpildi, bet nepadara ārpus ES izvietotus centrus par politikas galveno instrumentu (Public Sénat, Ahram/AFP).

Ko valdības vēl nav nosaukušas

Regulas atbalstītāji norāda uz reālu problēmu. Eiropas Komisijas dati rāda, ka mazāk nekā 30 % ES izdotu atgriešanas lēmumu beidzas ar faktisku izraidīšanu (Euractiv). Dažas valdības vēlas vēl šogad noslēgt vienošanās ar trešajām valstīm, lai centri varētu sākt darbu 2027. gadā (Reuters via Dawn).

Taču neviena valdība nav nosaukusi valsti, kas būtu gatava šādus centrus uzņemt. Nav arī budžeta ietvara. Eiropas Komisijas priekšlikums tika iesniegts bez publiska ietekmes novērtējuma, lai gan tik būtiskiem tiesību aktiem tas parasti ir sagaidāms; uz šo robu norādīja arī Eiropas Koledžas analīze.

Par vienu lietu Eiropā ir plaša vienprātība: atgriešanas sistēma nestrādā. Itālijas eksperiments Albānijā bija domāts kā pierādījums, ka ārpus ES izvietota procedūra var darboties. Līdz šim tas drīzāk parāda, cik šāda politika maksā.