ES paver ceļu izraidīšanai ārpus bloka

Eiropas Parlaments 17. jūnijā ar 418 balsīm pret 218 apstiprināja pirmo ES regulu, kas rada kopīgu juridisku pamatu tādu cilvēku pārvietošanai uz centriem ārpus ES, kuriem noteikta izraidīšana (Eiropas Parlaments, DW). Tā aizstāj 2008. gada Atgriešanas direktīvu, kas dalībvalstīm noteica mērķus, bet atstāja plašu rīcības brīvību to ieviešanā nacionālajos likumos.

Regula darbojas citādi: tā būs tieši piemērojama visās dalībvalstīs, arī Latvijā. ES Padomei, kurā pārstāvētas dalībvalstu valdības, teksts vēl formāli jāpieņem, taču Parlamenta balsojums faktiski nostiprina politisko vienošanos par saturu (Brussels Times).

Viena sistēma divdesmit septiņu vietā

Pāreja no direktīvas uz regulu nozīmē varas pārdali. Saskaņā ar ES līgumiem direktīva nosaka, kas dalībvalstīm jāsasniedz; regula nosaka arī kā, un tai nav vajadzīga pārņemšana nacionālajos tiesību aktos (LESD 288. pants). 2008. gada direktīvas rezultāts bija 27 atsevišķas atgriešanas sistēmas ar atšķirīgiem aizturēšanas termiņiem, pārsūdzības tiesībām un izpildes rādītājiem.

Jaunā regula standartizē mehānismu. Aizturēšana varēs ilgt līdz 24 mēnešiem ar iespēju to pagarināt vēl par sešiem mēnešiem. Cilvēkiem, kuriem noteikta izraidīšana, būs jānodod identifikācijas dokumenti un biometriskie dati. Eiropas Atgriešanas rīkojums, kas tiks reģistrēts Šengenas datubāzēs, ļaus vienai dalībvalstij izpildīt citas dalībvalsts izraidīšanas lēmumu. Tas liedz cilvēkam, šķērsojot robežu, faktiski sākt procedūru no jauna (Eiropas Parlaments, Brussels Times).

Iestādēm būs arī plašākas kratīšanas tiesības mājokļos, mantās un elektroniskajās ierīcēs, ja tam būs tiesas vai administratīva atļauja. Izraidīšanas lēmumu pārsūdzēšana vairs automātiski neapturēs izpildi; tiesām katrā lietā atsevišķi būs jālemj, vai izraidīšana uz laiku apturama (DW).

Centri ārpus ES bez skaidras kartes

Strīdīgākā normas daļa ļauj ES dalībvalstīm slēgt divpusējus līgumus ar valstīm ārpus ES par atgriešanas centru izvietošanu cilvēkiem, kuriem jau noteikts pienākums atstāt bloku. Nepavadīti nepilngadīgie šajā sistēmā nav iekļauti. Uzņemošajām valstīm jāievēro neizraidīšanas princips, kas aizliedz cilvēku pārvietot uz vietu, kur viņam draud vajāšana (Eiropas Parlaments).

Tuvākais jau esošais modelis ir Itālijas vienošanās ar Albāniju. Premjerministre Džordža Meloni atvēra centrus Šeņdžinā un Gjadērā, taču Itālijas tiesas sākotnējo aizturēšanu bloķēja, atsaucoties uz jautājumiem par drošas valsts statusu, un vēlāk centru funkcija tika mainīta. 11. jūnijā Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāts secināja, ka centri ārpus ES paši par sevi nav prettiesiski, taču ģeogrāfija nevar vājināt ES aizturēšanas standartus un aizstāvības tiesības (Eiropas Koledža).

Regula dod juridisku atļauju atgriešanai ārpus ES. Tā nedod infrastruktūru, gatavas uzņemošās valstis vai uzraudzības sistēmu.

Nacionālā realitāte pārsita partiju disciplīnu

Robežu spiediens balsojumā sajauca politisko grupu disciplīnu. Visi trīs Maltas leiboristu deputāti balsoja par regulu, lai gan viņu centriski kreisā Sociālistu un demokrātu grupa bija pret. Neliela salu valsts, uz kuru migrācijas spiediens gulstas nesamērīgi smagi, izvēlējās nacionālo interesi, nevis partijas līniju (Eiropas Parlaments).

Spānijas valdība nonāca pie pretēja secinājuma un tekstu noraidīja, atsaucoties uz tiesiskuma un samērīguma apsvērumiem, vienlaikus turpinot īstenot plašāko ES Migrācijas paktu. Vācijas koalīcija sadalījās ierastajās līnijās: CDU/CSU un galēji labējā AfD regulu atbalstīja, bet SPD un Zaļie balsoja pret.

Berlīne tajā pašā laikā uztur sauszemes robežkontroli, jo iekšpolitiskā prasība parādīt izraidīšanas rezultātus negaida, kamēr stāsies spēkā jaunie ES noteikumi.

Operacionālais tukšums

Vienota sistēma pati par sevi neatrisina jautājumu, kuru 27 atsevišķas sistēmas līdz šim nav atrisinājušas. Rezultāts būs atkarīgs no lietām, kuras regula nenoregulē: līgumiem ar uzņemošajām valstīm, inspekciju tiesībām, reāliem izraidīšanas rādītājiem un uzraudzības mehānisma, kas vēl nav izveidots.

Itālijas un Albānijas lietās nacionālās tiesas jau parādīja, ka aizturēšanas apstākļus pārbaudīs pret pamattiesību standartiem neatkarīgi no politiskās ieceres. Eiropas Savienības Tiesa, visticamāk, darīs to pašu. Šī tiesvedība tikai sākas.