ES atliek balsojumu par €75 oglekļa nodevām

Divu dienu nobīde kalendārā šoreiz rāda vairāk nekā tehnisku kavēšanos. Eiropas Komisija pārcēla emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas pārskatīšanu no 15. jūlija uz 17. jūliju (Argus). Dalībvalstis savukārt atlika balsojumu par oglekļa robežkorekcijas importa noteikumiem līdz septembrim (Sendeco2).

Kopā šie lēmumi izgaismo politisku strīdu par to, vai ES smagā rūpniecība arī pēc 2030. gada turpinās saņemt bezmaksas piesārņojuma kvotas un kam būs jāmaksā, ja tas notiks.

Kāpēc bezmaksas kvotas ir tik vērtīgas

ES oglekļa tirgus jeb emisijas kvotu tirdzniecības sistēma liek elektrostacijām un rūpnīcām pirkt kvotu par katru emitēto CO₂ tonnu. Šī kvotas cena ir oglekļa izmaksas. Lai uzņēmumi vienkārši nepārceltu ražošanu ārpus ES un tādējādi izvairītos no šīm izmaksām, ES ieviesa oglekļa ievedkorekcijas mehānismu CBAM. Tas piemēro līdzīgu maksu tērauda, cementa, alumīnija un citu preču importētājiem. No 2026. gada 1. janvāra CBAM sāka iekasēt reālu naudu (EUR-Lex).

Summa nav simboliska. CBAM sertifikāti 2026. gada otrajā ceturksnī maksāja 75,28 € par CO₂ tonnu (Argus, SteelOrbis). Pie šādas cenas katrs lēmums par bezmaksas kvotām pārvieto ievērojamas naudas summas.

Pirms septembra balsojuma strīds sadalījies divās nometnēs. Ap 40 rūpniecības uzņēmumu un grupu, tostarp BASF, thyssenkrupp un ArcelorMittal, pieprasīja politisku iejaukšanos pret augošajām ETS izmaksām, brīdinot par rūpnīcu slēgšanu un ražošanas pārcelšanu (Finanzen.net). Eiropas Tautas partija šo pozīciju atbalsta un mudina klimata komisāru Vopki Hukstru pagarināt bezmaksas kvotu piešķiršanu arī pēc 2030. gada (Euronews).

Eiropas Parlamenta Vides komiteja 6. jūlijā ar 56 balsīm pret 11 atbalstīja stingrāku CBAM tekstu. Tas paplašinātu mehānisma tvērumu uz aptuveni 180 tālākapstrādes produktiem, piemēram, auto detaļām un sadzīves tehniku, un noraidītu starptautiskos oglekļa kredītus kā ES kvotu aizstājēju (European Parliament). Tādējādi komiteja pirms septembra balsojuma nostājas tiešā konfliktā ar rūpniecības lobiju.

Vācijas emisijas kritās tāpēc, ka rūpnīcas strādāja mazāk

Vācijas energoietilpīgā rūpniecība 2025. gadā emitēja 97 milj. tonnu CO₂, par 5,5 % mazāk nekā iepriekš. Taču Vācijas Vides aģentūra pati šo kritumu skaidroja ar ražošanas samazināšanos un vāju pieprasījumu, nevis ar ieguldījumiem tīrākās tehnoloģijās (Umweltbundesamt). Ražošana saruka, un līdz ar to saruka emisijas.

Izmeklējošā žurnālistika konstatējusi, ka BASF kopš 2013. gada vien guvusi labumu no 4,7 mljrd. € vērtām bezmaksas kvotām un vēl 800 milj. € ieņēmumiem no tirdzniecības ar tām (Correctiv). Bezmaksas kvotas nav iedarbinājušas pārveidi. Tās subsidēja esošo modeli.

Zviedrija rāda pretēju piemēru. SSAB iegulda aptuveni 6 mljrd. €, lai tērauda ražošanā ogles aizstātu ar ūdeņradi (Cyprus Mail/Reuters). Katrs gads, kurā konkurenti turpina saņemt bezmaksas kvotas, samazina šāda ieguldījuma atdevi. Zviedrijas uzņēmums samaksāja pirmais un tagad vēro, vai Brisele neatlīdzinās tiem, kuri to nedarīja.

Itālija parāda šķelšanos pašā rūpniecībā. Primārie tērauda ražotāji vēlas CBAM aizsardzību pret lētākiem ārvalstu konkurentiem. Savukārt automobiļu, sadzīves tehnikas un mašīnbūves ražotāji grib atlikt CBAM paplašināšanu uz tālākapstrādes precēm līdz 2030. gadam, jo tā sadārdzina tēraudu un alumīniju, ko tie izmanto kā izejmateriālus (SteelOrbis). Polija, kur rūpniecības elektroenerģijas cenas ir ap 170–194 €/MWh un elektroenerģijas sistēma joprojām lielā mērā balstās oglēs, visstingrāk prasa lēnāku emisiju griestu samazināšanu un ilgāku bezmaksas kvotu periodu (WP, RMF24).

Septembris izšķirs, vai robežmaksa strādā

Septembra balsojumā jānosaka, cik lielu atskaitījumu importētāji drīkstēs piemērot, ja apgalvos, ka oglekļa cenu jau samaksājuši ārvalstīs. Ja atskaitīšanas noteikumi būs pārāk dāsni, importētāji varēs sistēmu apiet un robežmaksa zaudēs jēgu. Ja tie būs pārāk stingri, eksportētāji no valstīm ar daļēju oglekļa cenu noteikšanu to uztvers kā slēptu muitas tarifu.

ES faktiski jāizvēlas starp divām uzņēmumu grupām: tiem, kas jau ieguldījuši miljardus dekarbonizācijā, un tiem, kas saņēma bezmaksas kvotas un turpināja emitēt. Šajā izpētē nav atrodami publiski pierādījumi, ka bezmaksas kvotu pagarināšana radītu saistošas investīciju saistības tīrākā ražošanā. Vācijas emisijas kritās tāpēc, ka kritās pieprasījums. Dati rāda, ka atvieglojumi aizsargā esošos uzņēmumus; tie tos nepārveido.