ES pagarina bezmaksas emisiju atļaujas

Eiropas Komisija 17. jūlijā ierosināja lēnāk samazināt emisiju griestus un smagajai rūpniecībai pagarināt bezmaksas piesārņojuma atļaujas vismaz līdz 2037. gadam. Pretī rūpnīcām būtu jāpierāda, ka tās iegulda tīrākā ražošanā (Komisijas paziņojums, Le Monde). Taču publiski noteikumi vēl nepasaka, kas tiks uzskatīts par ticamu investīciju plānu un kas notiks ar uzņēmumiem, kuri atļaujas saņems, bet solīto neizpildīs (Komisijas ietekmes novērtējums).

Lēnāks spiediens

ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma jeb ETS ir tirgus ar kopējiem emisiju griestiem. Elektrostacijām un rūpnīcām par katru izlaisto CO₂ tonnu jānodod viena atļauja. Griestiem katru gadu sarūkot, atļauju kļūst mazāk un tās kļūst dārgākas. Tas uzņēmumiem liek vai nu samazināt emisijas, vai ieguldīt tīrākās ražošanas tehnoloģijās.

Komisija tagad grib šo spiedienu vājināt. No 2031. līdz 2035. gadam emisiju griesti samazinātos par 3,7 % gadā, bet no 2036. līdz 2040. gadam tikai par 1,7 %. Pašlaik paredzētais temps ir 4,3–4,4 % gadā (Komisijas paziņojums, Reuters). Tas nozīmē, ka apritē paliek vairāk atļauju. Cenu signāls, kam jāpiespiež rūpniecība pāriet uz tīrāku ražošanu, kļūst vājāks.

Bezmaksas atļaujas tērauda, cementa un ķīmijas uzņēmumiem būtu piesaistītas nosacījumiem. Uzņēmumi saņemtu 80 % pēc apstiprināta investīciju plāna iesniegšanas, bet atlikušos 20 % tikai pēc tam, kad būtu pierādījuši tā izpildi (Komisijas ietekmes novērtējums). Jauna Rūpniecības dekarbonizācijas banka sadalītu vēl 400 miljonus kvotu kā papildu atbalstu investīcijām (S&P Global).

Kas iegūst, kas maksā

Skaidrākie ieguvēji ir energoietilpīgās rūpnīcas. Vācija ar lielu tērauda un ķīmijas rūpniecības bāzi no šāda risinājuma iegūtu visvairāk (Deutschlandfunk). Polija vadīja 12 valstu koalīciju, kas prasīja lēnāku emisiju samazināšanu, un priekšlikumu nosauca par „pagrieziena punktu” (Energetyka24).

Zaudētājos nonāk uzņēmumi, kas jau ieguldījuši zaļākā ražošanā. Zviedrijas tērauda ražotāji SSAB un Stegra ir daudz ieguldījuši ūdeņraža tēraudā, rēķinoties, ka augoša oglekļa cena ar laiku padarīs tīrāk ražoto tēraudu lētāku par parasto. Ja tradicionālie ražotāji tagad saņem vairāk bezmaksas atļauju un vairāk laika, šis cenu līdzsvara brīdis attālinās.

Zaudē arī valstu budžeti. ETS izsoļu ieņēmumi kopš 2013. gada kopā sasnieguši aptuveni 260–270 mljrd. €, un lielākā daļa nonākusi vispārējos valdību budžetos (Update EU). Komisija tagad grib, lai vismaz 50 % nākotnes izsoļu ieņēmumu tiktu novirzīti rūpniecības dekarbonizācijai (Europa Press, Komisijas paziņojums). Tas atstātu mazāk naudas valstu klimata fondiem un vispārējiem budžeta izdevumiem.

Trūkstošie noteikumi

Daļa elastības ir ekonomiski pamatota. Tērauda rūpnīca nevar pāriet uz ūdeņradi, pirms pastāv vajadzīgā ūdeņraža infrastruktūra. Laika iegūšanai šādai pārejai ir loģika.

Taču šajā priekšlikumā publiski nav atrodams šablons, pēc kura vērtēt, vai investīciju plāns ir ticams. Kas rakstīs kritērijus? Kas pārbaudīs izpildi? Kas notiks, ja uzņēmums saņems atļaujas un pāreju atliks? Komisija norāda, ka šos noteikumus noteiks deleģētajos aktos — sekundārajos tiesību aktos, ko sagatavo pati Komisija bez pilna Eiropas Parlamenta balsojuma. Tik lielam darījumam kontroles mehānisms tiek atstāts pārāk vēlam posmam.

Vides organizācijas Bellona un Eiropas Vides birojs uzskata, ka priekšlikums vienlaikus atslābina oglekļa tirgu vairākos virzienos: lēnāki emisiju griesti, vairāk bezmaksas atļauju un vājāks mehānisms pārpalikušo atļauju izņemšanai no aprites (Bellona, EEB). Ja rūpniecība emisijas samazinās mazāk, starpība būs jākompensē citās nozarēs, piemēram, transportā un mājokļu apkures sektorā, kur samazinājumi parasti ir grūtāki un dārgāki.

Komisija faktiski piedāvā rūpniecības subsīdiju, ko finansē ar vājāku oglekļa cenu signālu. Tā vēl nav parādījusi noteikumu kopumu, kas šo subsīdiju pārvērstu pārbaudāmās investīcijās.