ES iestrēgst ar Krievijas sūtņa mandātu

ES tuvojas lēmumam par īpašu pārstāvi iespējamām miera sarunām ar Krieviju, taču problēma ir iebūvēta pašos līgumos. Diplomātu var izraudzīties ar balsu vairākumu, bet vēstījumam, ar kuru viņš vai viņa dotos uz Maskavu, vajadzīga visu 27 valdību piekrišana. Mēnesi pirms lēmuma kandidāti jau ir strīdīgi, Maskava noraida pašu ieceri, bet galvaspilsētas, kurām būtu jārunā vienā balsī, sāk darboties katra pa savu līniju.

Kandidātu problēma

9. maijā Vladimirs Putins par sev vēlamo Eiropas sarunu partneri nosauca bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu. Šrēders gadiem sēdēja Krievijas enerģētikas uzņēmumu valdēs. „No visiem Eiropas politiķiem es sarunām dotu priekšroku Šrēderam,” Putins sacīja Uzvaras dienas preses konferencē (Deutschlandfunk). Berlīne to nosauca par „šķietamu piedāvājumu” un daļu no Krievijas „hibrīdstratēģijas” (Euronews). ES augstā pārstāve ārlietās Kaja Kallasa sacīja, ka Krievijas izvēles pieņemšana nozīmētu Šrēdera „sēdēšanu abās galda pusēs” (Spiegel, Kyiv Independent).

Šrēdera noraidīšana atvēra vietu īstai diskusijai. Angela Merkele sevi pēc tam izslēdza no kandidātu loka, skaidrojot, ka starpniekam bez reālas politiskās varas Putina acīs nebūtu ticamības (Open Online). Šī loģika faktiski izsvītro gandrīz visus pensionētos valstsvīrus sarakstā — Mario Dragi, Romāno Prodi, Sauli Nīnisti — un sašaurina izvēli līdz amatā esošiem līderiem. Par spēcīgāko kandidātu kļuvis Somijas prezidents Aleksandrs Stubs. Viņš 11. maijā laikrakstam Corriere della Sera sacīja, ka „Eiropai ir laiks runāt ar Krieviju”, vienlaikus uzsverot, ka dialogam jānotiek no spēka pozīcijām, ar skaidru mandātu un Ukrainas piekrišanu (Yle, Polsat News).

Kallasa 11. maijā pati piedāvāja sevi šai lomai, taču diplomātiskie avoti Politico vēlāk norādījuši, ka viņa sevi esot izslēgusi. Viņas stingrā līnija pret Krieviju padara Maskavas iesaisti maz ticamu (1news.az). Kremlis to būtībā apstiprināja. Preses sekretārs Dmitrijs Peskovs sacīja, ka „Kallasas interesēs būtu nebūt sarunvedējai” (Azernews).

Institucionālais slazds

Saskaņā ar ES līguma 33. pantu īpašo pārstāvi var iecelt ar kvalificēto balsu vairākumu — sistēmu, kurā lielākām valstīm ir lielāks svars un viena valdība viena pati nevar lēmumu bloķēt. Ungārija un Slovākija nevar uzlikt veto personai. Taču sūtņa īstajam mandātam, proti, nostājām, ko viņš vai viņa vestu uz Maskavu, Padomē vajadzīga vienprātība. Tas nozīmē, ka jebkura valdība var bloķēt saturu (BST-Europe, Euronews). Eiropa var izraudzīties diplomātu, bet var arī nespēt viņu apbruņot ar kopīgu pozīciju.

Slovākijas premjers Roberts Fico šo problēmu jau nodemonstrēja. 8. un 9. maijā viņš devās uz Maskavu, divas stundas pavadīja sarunā ar Putinu un apgalvoja, ka vedot Zelenska vēstījumu, lai gan tas nebija saskaņots ES līmenī (Netky.sk, TA3). Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs uz to reaģēja, atceļot plānoto vizīti Bratislavā. Polija veido paralēlu līniju caur Bukarestes deviņnieku — austrumu NATO dalībvalstu formātu, kas 13. maijā paziņoja, ka jebkuram mieram jābūt „taisnīgam” pret austrumu flangu. Prezidents Karols Navrockis piesauca risku, ka lielvaras varētu vienoties pāri mazāku valstu galvām (PISM).

Ko patiesībā grib Maskava

Kremļa preses sekretārs Peskovs 14. maijā paziņoja, ka Eiropa „nevar būt godprātīgs starpnieks”, jo tā „faktiski ir tieša kara dalībniece” (The Moscow Times). Krievijas priekšnoteikumi nav mainījušies kopš 2024. gada jūnija. Ukrainai pirms sarunu sākuma jāizved spēki no četriem apgabaliem un jāatsakās no dalības NATO. Vašingtona tikmēr uzstāj uz savu vienīgo starpnieka lomu: ASV valsts sekretārs Marko Rubio 14. maijā paziņoja, ka „mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kas var būt starpnieks”.

Tomēr spiediens iecelt Eiropas sūtni nenāca no Briseles. Tas nāca no Kijivas. Volodimirs Zelenskis aprīļa samitā Kiprā sacīja, ka Eiropai jābūt „pie sarunu galda”, bet Ukrainas ārlietu ministrs piedāvāja konkrētu pirmo rezultātu, ko Eiropa varētu palīdzēt panākt: lidostu pamieru (Kyiv Independent, Ukrainian Pravda). Ukraina vēlas aizstāvi pie galda, nevis neitrālu starpnieku. Tas nosaka visu kandidātu atlasi. Kandidātu, kas būs pietiekami stingrs Kijivai, Maskava noraidīs. Kandidāts, kas būs pieņemams Maskavai, nebūs pieņemams gandrīz nevienam citam.

Lēmumu ķēde ved caur neformālo ES ārlietu ministru Gymnich sanāksmi 27. un 28. maijā, formālo Padomes sēdi 15. jūnijā un Eiropadomes samitu 18. un 19. jūnijā. Līdz tam Eiropai jāatbild uz jautājumu, no kura tā trīs gadus ir izvairījusies: ko tieši ES grib pateikt.