ES sūtnis Kiprai bez sarunu mandāta

Eiropas Komisija gatavojas iecelt īpašo pārstāvi Kipras noregulējuma procesam, tādējādi iesaistot Briseles amatpersonu diplomātijā, ko formāli vada Apvienoto Nāciju Organizācija. Kipras prezidents Niks Hristodulidis jūnijā apstiprināja, ka iespējamie kandidāti esot apspriesti ar Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu (Kathimerini Cyprus). Taču nav publicēts ne Padomes lēmums, ne Komisijas lēmums, ne darba uzdevums, kas skaidri noteiktu, ko šis cilvēks drīkst darīt. Tieši plaisa starp paziņojumu un pilnvarām ir šā stāsta būtība.

Komisija nevar vest sarunas, bet bez tās nekas nestrādā

ANO ģenerālsekretārs ir starpnieks starp abām Kipras kopienām un trim garantētājvalstīm — Grieķiju, Turciju un Apvienoto Karalisti (UN Good Offices Mission). Komisija nevar vienoties par teritoriju, karaspēka izvešanu vai varas sadali. Tie ir pušu un ANO sarunu jautājumi.

Komisijas nozīme ir tehniskāka, bet bez tās noregulējums nevarētu darboties ES tiesību sistēmā. Kad Kipra pievienojās ES, 10. protokols apturēja ES tiesību piemērošanu tajās teritorijās, kur Kipras Republika faktiski neīsteno kontroli. Tas nozīmē, ka ziemeļos nepiemēro ES noteikumus par brīvu pārvietošanos, muitas režīmu, valsts atbalstu un robežkārtību.

Ja politiska vienošanās kādreiz tiktu panākta, šie noteikumi būtu jāiedarbina. Tam vajadzīgs Komisijas juridisks priekšlikums un vienbalsīgs Padomes lēmums, proti, visu dalībvalstu valdību piekrišana. Katrai valdībai ir veto tiesības. Sūtnim tādu nav.

Komisijai Kiprā jau ir sava infrastruktūra. Saskaņā ar Politis, ES kopš 2006. gada piešķīrusi vairāk nekā 760 milj. € grantiem, tehniskajai palīdzībai un stipendijām, lai sagatavotu apvienošanos, vienlaikus neatzīstot ziemeļu administrāciju (Aid Regulation). Sūtnis varētu ANO diplomātijai pievienot īstenojamu tehnisko paketi. Brisele var samazināt praktiskos šķēršļus. Tā nevar ar regulu izšķīdināt politisko konfliktu.

Ietekmes sviras ir valdību, nevis sūtņa rokās

Atēnas un Nikosija vēlas, lai sūtnis kalpotu konkrētam mērķim: sasaistītu Kipru ar tiem ES labumiem, ko Turcija cenšas iegūt. Muitas savienības modernizācija, vīzu liberalizācija un iesaldētais pievienošanās process ir Ankarai svarīgi jautājumi, taču Komisijas sūtnis tos nevar piešķirt. ES valdībām kopīgi jāvienojas, ka šie soļi tiek aizturēti, līdz Turcija virzās Kipras jautājumā (CNA, Protothema). Hristodulidis šo pieeju raksturo kā „pakāpenisku, samērīgu un atgriezenisku”: ES un Turcijas attiecību virzība notiek līdztekus progresam Kipras jautājumā.

8. jūlijā fon der Leiena un Eiropadomes priekšsēdētājs Antoniu Košta Ankarā mudināja Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu atjaunot centienus Kipras noregulējuma sarunās, sasaistot to ar ES un Turcijas attiecību dinamiku (Fakti, Kathimerini Cyprus). Divas dienas vēlāk viņi precizēja, ka Brisele ANO procesu atbalstīs, nevis aizstās.

Problēma ir tā, ka ES valdībām nav vienādas gatavības padarīt Kipru par galveno vārtu jautājumu attiecībās ar Turciju. Vācija Turciju uzskata par neaizstājamu NATO partneri dienvidaustrumu flangā, kas ir svarīgs Melnās jūras drošībai un aizsardzības rūpniecības sadarbībai (SWP, Tagesschau). Berlīne atbalsta ANO un ES sasaisti, taču publiskie izteikumi rāda, ka attiecības ar Turciju tai ir pārāk plašs jautājums, lai tās pakārtotu vienam konfliktam. Itālijas aprēķins ir līdzīgs: migrācija, Lībija, enerģētika un Vidusjūras stabilitāte mudina Romu uzturēt vairākus kanālus ar Ankaru (Formiche).

Pieejamās valstu pozīcijas rāda, ka Grieķija un Kipra ir vienīgās valdības, kas salu izvirza par centrālo nosacījumu ES un Turcijas attiecībās. Tāpēc sūtnis nonāk Komisijai pazīstamā lomā: tehniski neaizstājams, bet politiski atkarīgs no galvaspilsētām, kurām ir citas prioritātes.

Trūkstošais mandāts

Sūtnis varētu palīdzēt īstenot vienošanos. Sūtnis nevar piespiest valdības izmantot Turcijas virzienā esošās ietekmes sviras. Iecelšana apstiprina Komisijas neaizstājamo lomu kā juridiskajam arhitektam iespējamā noregulējumā: bez Briseles 10. protokols paliek iesaldēts, un miera vienošanās nevar pilnvērtīgi darboties ES tiesību sistēmā. Taču iecelšana neapstiprina, ka ES valdības būs gatavas nosacījumus ierakstīt reālos Padomes lēmumos. Tikai tas tehnokrātisku sūtni pārvērstu politiskā spiediena instrumentā, un mandāts šādam mēģinājumam nav publicēts.