ES–Nigērijas nolīgumam vajadzīga EP piekrišana

ES migrācijas komisārs Magnuss Brunners un Nigērijas ārlietu ministre Bianka Odumegvu-Ojukvu otrdien, 2026. gada 10. novembrī, Abudžā parakstīja pirmo ES un Nigērijas atpakaļuzņemšanas nolīgumu, ziņoja Austrijas raidorganizācija ORF (ORF). Nolīguma mērķis ir paātrināt to nigēriešu izraidīšanu, kuriem nav tiesību uzturēties Eiropā. Pagaidām tas nav juridiski saistošs, tā noteikumi nav publiskoti, un izraidīšana joprojām atkarīga no ceļošanas dokumentiem, ko var izsniegt tikai Nigērijas amatpersonas.

Parakstīts teksts, ko sabiedrība nevar izlasīt

Atpakaļuzņemšanas nolīgums paredz, ka valsts uzņem atpakaļ cilvēkus, kuriem nav tiesību palikt otras puses teritorijā, ja pieņemts likumīgs lēmums, kas uzliek viņiem pienākumu šo teritoriju atstāt. Nolīgums nenosaka, kam pienākas patvērums. Šie noteikumi paliek nemainīgi.

Otrdienas paraksts bija pirmais no trim procesa posmiem. ES Padome, kurā sanāk dalībvalstu ministri, atļāva to parakstīt tikai ar nosacījumu, ka nolīgums vēlāk tiks noslēgts (Padomes lēmums par parakstīšanu). Tālākā secība ir šāda: vispirms piekrišana jādod Eiropas Parlamenta deputātiem, un tikai pēc tam ministri varēs pieņemt galīgo lēmumu (Padomes skaidrojums).

Sabiedrība nevar izvērtēt, ko šie balsojumi apstiprinātu. Parakstītais teksts ST 12944/26 marķēts ar LIMITE — Padomes apzīmējumu dokumentiem, kas nav publiski pieejami. Padome sola to publiskot tikai reizē ar galīgo apstiprinājuma lēmumu (Austrijas parlaments).

Vienīgo publisko informāciju par nolīguma projektu sniedza Īrijas valsts ministrs Kolms Brofijs. Viņš Īrijas parlamenta apakšpalātai Dáil skaidroja, ka projektā noteikti termiņi ceļošanas dokumentu izsniegšanai un ka tas attiecas arī uz daļu bezvalstnieku un trešo valstu valstspiederīgo — cilvēkiem, kuri nav ne Nigērijas, ne ES pilsoņi (debašu ieraksts Dáil). Šie termiņi varētu mainīt lietu iznākumu. Taču Brofijs apkopoja nolīguma projektu, nevis tā parakstīto tekstu.

Kāpēc tas prasīja desmit gadus

Ministri Komisijai sarunu mandātu piešķīra 2016. gada 12. septembrī. Vēl 2024. gadā Padomes progresa ziņojumā bija minēts jautājums, uz kuru Nigērijas Tieslietu ministrija vēl nebija atbildējusi (Padomes 2024. gada ziņojums).

Abudža gribēja vairāk nekā vienošanos par cilvēku atgriešanu. Nigērijas Ārlietu ministrija prasīja atbalstu atgriezušos cilvēku reintegrācijai, palīdzību infrastruktūrai un plašākas legālas iespējas nigēriešiem strādāt Eiropā (Nigērijas Ārlietu ministrija). Kad sarunu vedēji 2026. gada 23. martā parafēja tekstu, kopīgajā paziņojumā likumīga migrācija un vīzu sarunas tika atstātas turpmākajam darbam (marta paziņojums).

Katrai pusei ir tas, kas vajadzīgs otrai. Nigērijas prasību izpilde būs atkarīga no turpmākiem Eiropas lēmumiem, un daudzus no tiem pieņem valstu galvaspilsētās. Savukārt Eiropai vajadzīga Nigērijas sadarbība, lai izraidītu cilvēkus, kuri ierodas bez derīgas pases.

Plaisa starp rīkojumiem un faktisko atgriešanu

Atgriešana notiek arī bez nolīguma. Itālijas aizturēšanas vietu uzraudzības iestādes novērots čarterreiss 26. septembrī nolaidās Lagosā, vedot 58 cilvēkus, no kuriem 46 bija no Itālijas (Itālijas atgriešanas uzraugs).

Problēmas mērogs redzams ierobežotas pieejamības Eiropas Komisijas vērtējumā, ko publicēja Statewatch. 2023. gadā ES valstis izdeva 11 120 rīkojumus nigēriešiem atstāt ES, bet faktiski atgrieza 1 175 cilvēkus. Tajā pašā gadā Nigērijai nosūtīja 1 873 atpakaļuzņemšanas pieprasījumus un izsniedza 857 ārkārtas ceļošanas dokumentus (Statewatch). Šie skaitļi laika gaitā neseko līdzi vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Tie rāda lielu plaisu starp rīkojumiem un faktisko atgriešanu, taču neļauj noskaidrot, kurā posmā apstājas katra cilvēka lieta.

Iepriekšējā pieredze nedod pamatu gaidīt, ka paraksts vien šo plaisu mazinās. Eiropas Revīzijas palāta konstatēja, ka no 2014. līdz 2018. gadam vidējais atgriešanas rādītājs attiecībā uz Nigēriju bija aptuveni 25 % un ka atgriešanas rādītāji nebija tieši saistīti ar progresu atpakaļuzņemšanas sarunās (Eiropas Revīzijas palāta).

Daļa mediju ziņojumu apsteiguši pieejamos pierādījumus. Nīderlandes laikraksts De Telegraaf ziņoja, ka noraidītos migrantus nosūtīs atpakaļ 30 dienu laikā (De Telegraaf). Šīs 30 dienas minētas atsevišķā Samoa nolīgumā — ES partnerības nolīgumā ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm. Tajā noteikts termiņš atbildei uz atgriešanas pieprasījumu, nevis cilvēka faktiskai nosūtīšanai atpakaļ (Samoa nolīgums).

Brunnera parakstītais nolīgums rakstiski nostiprina procesu, ko Itālija un citas valstis jau īsteno katrā lietā atsevišķi. Iespējamais ieguvums būtu kopīgi termiņi un noteikumi par dokumentiem, taču šo tekstu neviens ārpus sarunām nav redzējis. Pirms Eiropas Parlamenta deputāti balso, Padomei teksts jāiesniedz viņiem un, kā solīts, tas jāpublicē reizē ar galīgo apstiprinājuma lēmumu. Komisija, kuras vērtējumā apkopoti 2023. gada dati, var parādīt, vai pēc tam tiešām pieaug pieprasījumu, dokumentu un faktisko atgriešanu skaits. Kamēr nav izpildīti abi nosacījumi, paātrināta izraidīšana uz Nigēriju paliek oficiāls solījums, un pats paraksts neko nepierāda par procesa ātrumu.