ES virza atgriešanas centrus pēc Albānijas neveiksmes

ES pabeidz pirmo tiesisko regulējumu, kas ļautu noraidītus patvēruma meklētājus turēt centros ārpus Eiropas. Ierosinātā Atgriešanas regula pašlaik ir trialogā, proti, noslēguma sarunās starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi. Tā ļautu dalībvalstīm pārvietot noraidītus pieteicējus uz „atgriešanas centriem” trešajās valstīs. Vienīgais jau pārbaudītais modelis ir Itālijas centri Albānijā, un tie līdz šim sasnieguši aptuveni 1,5 % no sākotnēji solītā apjoma.

Divi instrumenti, viens virziens

Atgriešanas regula, ko Eiropas Komisija iesniedza 2025. gada martā, aizstātu 2008. gada Atgriešanas direktīvu. Tā pašlaik ir galvenais ES noteikumu kopums par tādu cilvēku izraidīšanu, kuriem nav tiesību uzturēties Savienībā. Direktīva noteica minimālos standartus, bet izpildi atstāja dalībvalstu ziņā, tādēļ praksē izveidojās 27 atšķirīgas sistēmas. Jaunais teksts ir regula, tātad tas būtu tieši piemērojams visās ES valstīs bez pārņemšanas nacionālajos likumos (Solidar).

Tās centrālā norma, 17. pants, radītu juridisku pamatu aizturēšanas centriem ārpus ES teritorijas (Verfassungsblog). Eiropas Parlaments šo pieeju 2026. gada martā atbalstīja ar 389 balsīm pret 206 (Euronews). Trialoga sarunas 20. maijā beidzās bez vienošanās; nākamā kārta paredzēta 1. jūnijā (NAMPA/AFP).

Sešas dienas pirms tam visas 46 Eiropas Padomes dalībvalstis pieņēma Kišiņevas deklarāciju. Eiropas Padome ir kontinenta cilvēktiesību organizācija, nevis ES institūcija. Deklarācija negroza Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, taču nosaka interpretāciju: Konvencijas aizsardzībai, tostarp spīdzināšanas aizliegumam un tiesībām uz ģimenes dzīvi, nevajadzētu automātiski bloķēt izraidīšanu, ja nacionālās tiesas jau ir izvērtējušas riskus (AP, BIICL). Eiropas Komisija abus instrumentus vērtēja kā „saskanīgus” ar tās migrācijas politiku (EU Perspectives). Regula veidotu operatīvo infrastruktūru. Deklarācija mazinātu tiesu kontroles spēku, kas šo infrastruktūru varētu apturēt.

Ko patiesībā rāda Albānija

Itālijas aizturēšanas centri Albānijā ir vienīgais darbībā esošais precedents. Premjerministre Džordža Meloni protokolu paziņoja 2023. gadā, solot 36 000 pārvietošanu gadā. Līdz 2026. gada aprīlim Itālijas Nacionālais tiesībsargs jeb Garante nazionale, neatkarīga uzraudzības iestāde, bija saskaitījis 192 cilvēkus, kuri izgājuši caur centriem; 56 no viņiem tika izraidīti (Pagella Politica). Pat valdības pašas minētais skaitlis, 536 pārvietotie cilvēki, ir tikai 1,5 % no gada mērķa. Piecu gadu budžets ir aptuveni 670 milj. €.

Operatīvā problēma ir vēl dziļāka. Katras izraidīšanas gadījumā cilvēks no Albānijas centra vispirms jānogādā atpakaļ Itālijā, jo tieša izraidīšana no Albānijas teritorijas juridiski nav atļauta. Centri procesu nesaīsina. Tie pievieno vēl vienu posmu. Itālijas tiesas 2024. gada oktobrī shēmu bloķēja kā nesaderīgu ar ES tiesībām. Valdība atbildēja ar dekrētu, pārklasificējot centrus no patvēruma pieteikumu izskatīšanas vietām par izraidīšanas aizturēšanas iestādēm. Albānijas ārlietu ministrs ir sacījis, ka protokols pēc 2030. gada netikšot pagarināts (La Notizia Giornale).

Īstais šķērslis

Visā ES tiek izpildīti tikai aptuveni 28 % atgriešanas rīkojumu. Tas ir rekordaugsts rādītājs, bet joprojām nozīmē, ka septiņi no desmit cilvēkiem, kuriem uzdots izbraukt, faktiski neizbrauc (Eurostat). Galvenais šķērslis ir diplomātisks: izcelsmes valstis atsakās uzņemt atpakaļ savus pilsoņus. Francija 2025. gadā izdeva aptuveni 156 000 atgriešanas rīkojumu un izpildīja mazāk nekā 15 000 (Le Figaro). Vācija 2026. gada pirmajā ceturksnī izraidīja 4807 cilvēkus, par 22 % mazāk nekā pirms gada, lai gan iekšlietu ministrs atgriešanas centrus padarījis par savas politikas centrālo tēmu (Stern).

Neviena trešā valsts nav parakstījusi vienošanos par šāda centra uzņemšanu. Francija atsakās piedalīties, atsaucoties uz konstitucionāliem ierobežojumiem. Francijas Senāts secinājis, ka mehānisms „var apdraudēt procesuālās garantijas”, vienlaikus risinot nepareizo problēmu (French Senate).

ES Tiesa vēl nav lēmusi, vai aizturēšana ārpus ES teritorijas ir saderīga ar ES tiesībām. Ģenerāladvokāta atzinums, kas ir tiesai nesaistošs juridisks vērtējums, aprīlī principā atstāja šādu iespēju vaļā, taču skaidri nošķīra Itālijas pašreizējo modeli no plašākas atgriešanas centru sistēmas, ko radītu regula (EU Law Analysis). Pilns spriedums gaidāms vēl šogad, un tas var ierobežot visu regulējumu, pirms atvērts kaut viens centrs.

Albānijas precedents rāda juridisku konstrukciju, kas vērsta garām galvenajam šķērslim. Problēma ir nevis centru trūkums, bet izcelsmes valstu piekrišana sadarboties. Tur būtiska kustība nav notikusi.