ES noteikumi varētu apturēt Krievijas tankkuģus

ES var izsekot aizdomīgus „ēnu flotes” kuģus, iekļaut tos sankciju paketēs un liegt tiem ienākt ostās. Daudz grūtāk ir šos kuģus fiziski aizturēt. Noteikumi, kas palīdz Eiropai atpazīt riskantus tankkuģus, nav tie paši noteikumi, kas valstīm dod tiesības tos turēt. Šīs divas sistēmas savā starpā ir vāji savienotas, un Francija ar Vāciju, kā tiekot ziņots, cenšoties šo plaisu aizvērt.

Kāpēc uzkāpšana uz tankkuģa klāja nav tik vienkārša

Atklātā jūrā starptautiskās tiesības valstīm atstāj ļoti šauru rīcības telpu. Saskaņā ar UNCLOS, ANO Jūras tiesību konvenciju, kas nosaka valstu tiesības un pienākumus jūrā, karakuģis drīkst pārbaudīt ārvalsts kuģi tikai konkrētos gadījumos: pirātisma, vergu tirdzniecības vai bezvalstiskuma gadījumā un vēl dažās šauri definētās situācijās. Aizdomas, ka tankkuģis ved Krievijas naftu, šajā sarakstā neietilpst (UNCLOS 110. pants).

Tuvāk krastam ierobežojumi ir citādi, bet ne mazāk stingri. Teritoriālajos ūdeņos un starptautiskajos šaurumos ārvalstu kuģiem ir caurbraukšanas tiesības, kuras piekrastes valstis nevar vienkārši atcelt (UNCLOS). Dānija kontrolē Dānijas šaurumus, taču šo pašu noteikumu dēļ nevar tos slēgt tranzītam (Dānijas Jūras administrācija).

Reālā vara sākas ostās. ES tiesības jau ļauj pārbaudīt un aizturēt ārvalstu kuģus, ja nopietni trūkumi apdraud drošību vai vidi (Direktīva 2009/16/EK). ES sankciju režīms, kas tagad papildināts ar 17. paketi, nosauc konkrētus kuģus un aizliedz ar Krievijas naftu saistītus jūras pakalpojumus.

Apvienotā Karaliste parādīja, ka šie instrumenti var dot praktisku rezultātu. Britu spēki jūnijā pārtvēra aizdomās turēto „ēnu flotes” tankkuģi Smyrtos un novirzīja to uz enkurošanās vietu pārbaudei (Apvienotās Karalistes valdība, BBC). Taču aizturēšana nav konfiskācija. Smyrtos tika turēts pārbaudēm, nevis atņemta tā krava (The Guardian). Iepriekšējos gadījumos tankkuģi parasti tika atbrīvoti ar visu naftu.

Divi juridiski ceļi, viens politisks šķērslis

Darboties spējīgam risinājumam vajadzīgi divi paralēli ceļi. Sankciju ceļš ļauj iekļaut kuģus sarakstos, aizliegt pakalpojumus un prasīt apdrošināšanas informācijas atklāšanu. Tas iet caur ES ārpolitikas procedūru, kur saskaņā ar vienprātības principu jebkura dalībvalsts var bloķēt lēmumu (Līguma par Eiropas Savienību 31. pants).

Transporta ceļš ir citāds. Tas varētu pārvērst „ēnu flotes” pazīmes par obligātiem pārbaudes iemesliem un sasaistīt trūkstošus sertifikātus vai apdrošināšanas nepilnības ar aizturēšanu. Tā kā transporta noteikumus parasti var pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu, kur lielākām valstīm ir lielāks svars, bet neviena galvaspilsēta viena pati nevar izmantot veto, šis ceļš apiet sankciju politisko sastrēgumu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. pants).

Taču transporta ceļam jāpaliek piesaistītam reāliem drošības pamatiem: sertifikātiem, apdrošināšanai un kuģa derīgumam kuģošanai. ES tiesībās pasākumiem jābūt samērīgiem, proti, ierobežojumam jāatbilst drošības problēmai, uz kuru tas atsaucas. Ja juridiskais pamats tiek izstiepts līdz ģeopolitiskām aizdomām, pasākumu var apstrīdēt gan UNCLOS, gan ES tiesās.

Kuģniecības valsts bremze

Kipra ir klusais ierobežotājs. Tai ir liela kuģniecības pakalpojumu nozare, ko Nikosija uzskata par stratēģisku ekonomikas sektoru (Kuģniecības ministra vietnieka birojs). Kipra, visticamāk, prasīs šauru formulējumu, juridiskas garantijas un ierobežotu atbildību, nevis bloķēs visu paketi. Pārāk plaši rakstīti pasākumi varētu izstumt kuģniecības darbību ārpus ES jurisdikcijas, samazinot Eiropas uzraudzību, bet neapturot Krievijas naftas plūsmu. ICIJ izmeklēšana „Cyprus Confidential”, kas atklāja caur salu virzītus ārzonu finanšu tīklus, vienlaikus rada Nikosijai reputācijas spiedienu neradīt iespaidu, ka sankciju izpilde tiek mīkstināta.

Baltijas jūras pusē Polija stingrāku jūras kontroles režīmu sasaista ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību, īpaši ar zemūdens kabeļu apdraudējumu, kas kļuvis par NATO drošības prioritāti. Baltijas un Ziemeļvalstu praktiskā atbilde sakrīt: ostās balstīta kontrole un pakalpojumu liegšana ir reālistiskāka nekā mēģinājumi apturēt un pārbaudīt kuģus jūrā.

Kas joprojām nav zināms

Ārpus dokumenta izstrādes loka neviens nav redzējis Francijas un Vācijas tekstu, ja tāds vienots teksts vispār pastāv. Trūkst arī operacionālo datu, pēc kuriem varētu spriest, vai stingrāka izpilde tiešām iedarbotos: cik „ēnu flotes” reisu ienāk ES ostās, cik daudziem kuģiem ir tik nopietni trūkumi, lai tos varētu aizturēt, un cik bieži dalībvalstis jau tagad izmanto esošās tiesības. Bez šiem skaitļiem stingrāka valoda var radīt vairāk paziņojumu, bet ne vairāk apturētu kuģu. Eiropa spēj saskatīt vairāk tankkuģu, nekā tai ir tiesību apturēt. Vai šī iniciatīva mainīs attiecību starp redzamību un rīcību, būs atkarīgs no juridiskās konstrukcijas, kas pagaidām nav publiskota.