Eiropa iegulda €50 miljardus ūdeņraža koridoros

20. maijā Eiropas Komisija apstiprināja 1,3 miljardu € Vācijas valsts atbalsta programmu atjaunīgajam ūdeņradim (Brussels Times, Politiken). Nīderlandes un Vācijas tīklu operatori parakstīja kopīgas attīstības vienošanos par pārrobežu koridoru, kam jāsāk darboties līdz 2031. gadam. Ziemeļeiropā, Dienvideiropā un Centrāleiropā desmitiem miljardu tiek virzīti kontinentāla zaļā ūdeņraža tīkla izveidei. Taču zaļais ūdeņradis joprojām maksā trīs līdz piecas reizes vairāk nekā fosilā alternatīva, un projekti tiek atcelti ātrāk, nekā jauni nonāk būvniecībā.

Četri cauruļvadi, viens pircējs

Dānija plāno zaļo ūdeņradi pa Danish Hydrogen Backbone virzīt uz dienvidiem. SoutH2 koridors piegādātu ūdeņradi no Ziemeļāfrikas caur Itāliju uz Austriju un Vāciju. Spānijas BarMar zemūdens cauruļvads starp Barselonu un Marseļu paredz darbības sākumu 2032. gadā. Nīderlande savukārt pozicionē Roterdamu kā importa mezglu Ziemeļrietumeiropai.

Visi četri koridori faktiski satiekas pie viena klienta — Vācijas smagās rūpniecības. Vācija lēš, ka tērauda ražošanai, ķīmiskajai rūpniecībai un pārstrādei tai līdz 2030. gadam vajadzēs 2,6 līdz 3,6 miljonus tonnu ūdeņraža gadā, un atzīst, ka 50 līdz 70 % būs jāimportē. Dānijas plānotās 78 000 tonnas gadā nosegtu tikai aptuveni 2–3 % no šā pieprasījuma.

Kam jāsedz cenu starpība

Zaļais ūdeņradis, ko iegūst, ar atjaunīgo elektroenerģiju šķeļot ūdeni, Eiropā pašlaik maksā 4,50 līdz 8,50 € par kilogramu atkarībā no vietas un elektroenerģijas cenas. Pelēkais ūdeņradis, ko ražo no dabasgāzes, maksā ap 1,50 €/kg. Šī nav tikai pārejas perioda starpība. Elektroenerģija veido līdz 60 % no zaļā ūdeņraža ražošanas izmaksām, bet Eiropas elektroenerģijas cenas strukturāli ir augstākas, nekā vajadzīgs konkurētspējīgai ražošanai.

Valdības starpību sedz ar subsīdijām. Vācijas programma ražotājiem līdz desmit gadiem maksā fiksētu summu par kilogramu — no 0,44 līdz 3,49 €. Lielākais fiskālais risks gan ir pašos cauruļvados. Vācijas ūdeņraža pamattīkla kopējās sistēmas izmaksas, ieskaitot finansēšanu un ekspluatāciju, var sasniegt gandrīz 50 miljardus €. Tās galu galā garantē tīkla maksas un publiskais finansējums. Ja cauruļvadu izmantošana būs zema, valsts līdz 2055. gadam solījusi segt vismaz 76 % iztrūkuma, kas nodokļu maksātājiem var atstāt 34,7 miljardu € rēķinu.

Nīderlandē redzams tas pats modelis, tikai mazākā mērogā: tīkla izmaksu aplēses divu gadu laikā pieauga no 1,5 miljardiem līdz 3,8 miljardiem €. Spānija ir apsolījusi 2,8 miljardus € publiskā atbalsta, taču pret 2030. gada mērķi — 12 GW elektrolīzes jaudas — pašlaik darbojas tikai 30 MW.

Pircēji un attīstītāji jau atkāpjas

2025. gadā pasaulē tika atcelti ap 60 lielu zaļā ūdeņraža projektu ar kopējo jaudu 4,9 miljoni tonnu gadā. Iberdrola samazināja savus 2030. gada ūdeņraža mērķus par divām trešdaļām. Shell un Equinor atcēla projektus Norvēģijā. Vājais punkts vairs nav piedāvājums, bet pieprasījums: Eiropa spēj saražot 13,1 GW elektrolīzeru gadā, taču nepietiek pircēju, kas būtu gatavi maksāt trīs līdz piecas reizes vairāk nekā par fosilo alternatīvu.

Arī Vācijas dati rāda plaisu starp mērķiem un realitāti. Valsts mērķis ir līdz 2030. gadam sasniegt 10 GW elektrolīzeru jaudas. Pašlaik uzstādīti tikai 955 MW — mazāk nekā 10 % no mērķa.

ES noteikumu maiņa cenu starpību vēl palielinās. No 2030. gada zaļā ūdeņraža ražotājiem elektroenerģijas patēriņš ar atjaunīgo ģenerāciju būs jāsaskaņo pa stundām, nevis pa mēnešiem. CE Delft lēš, ka tas ražošanas izmaksas palielinās aptuveni par 27,5 %. Noteikumam ir skaidra loģika: bez tā elektrolīzeri patērētu jau esošo zaļo elektrību un netieši stumtu tīklu atpakaļ fosilās enerģijas virzienā. Ekonomiku tas tomēr padara grūtāku.

Eiropa būvē ūdeņraža cauruļvadus, pieņemot, ka izmaksas kritīsies un pircēji parādīsies. Abi scenāriji ir iespējami. Taču, ja ūdeņraža izmaksu samazināšanās būs lēnāka nekā saules paneļiem, galvenais jautājums būs, cik ilgi nodokļu maksātājiem jāfinansē starpība.