Eiropai vajag vēl 1,3 LNG tankkuģus dienā

ES gāzes krātuves jūnija sākumā bija piepildītas aptuveni par 42 % no jaudas — apmēram 14 procentpunktus zem piecu gadu sezonālā vidējā līmeņa un krietni zem pērnā gada 51 % (AGSI/GIE, WBJ). Tas nozīmē, ka Eiropai līdz ziemai jāatjauno rezerves brīdī, kad tā par LNG jeb sašķidrināto dabasgāzi, ko piegādā ar tankkuģiem, konkurē saspringtā pasaules tirgū. Piedāvājumu ierobežo Tuvo Austrumu traucējumi, stingrākas sankcijas pret Krieviju un spēcīgs Āzijas pieprasījums. Izmaksas galu galā sadalīsies starp valstu budžetiem, energoietilpīgu rūpniecību un daļu mājsaimniecību, bet konkrētais slogs būs atkarīgs no valsts.

Sezonālā starpība, kas vairs nestrādā

Gāzes krātuvju bizness balstās uz sezonu. Uzņēmumi pērk gāzi pavasarī, maksā par tās glabāšanu un pārdod ziemā, kad cena parasti ir augstāka. Vasaras un ziemas cenu starpībai jāsedz šīs izmaksas. Ja starpība ir pārāk maza, uzņēmumiem nav pietiekama stimula pildīt krātuves. Tieši tas pašlaik notiek.

ICIS lēš, ka pie pašreizējā lēnā iesūknēšanas tempa Eiropa līdz novembrim sasniegtu tikai ap 73 %. Lai tiktu līdz 90 % — juridiski noteiktajam mērķim ES gāzes krātuvju regulā (EUR-Lex) — iesūknēšanai būtu jāpieaug par aptuveni 4 mljrd. kubikmetru mēnesī. Tas atbilst apmēram 1,3 papildu LNG kravām katru dienu.

Brisele jau signalizē elastīgāku pieeju. Eiropas Komisija norāda, ka atjauninātā regula dod dalībvalstīm divu mēnešu periodu — no oktobra līdz decembrim —, lai sasniegtu 90 % mērķi. Amatpersonas vairākkārt minējušas arī 80 % kā pietiekamu līmeni ziemas drošībai. Šis skaitlis ir praktiska drošības robeža, kurai jāmazina 2022. gada panikas iepirkumu atkārtošanās risks, kad cenas sasniedza rekordlīmeni.

Spiediens no abām pusēm

Ārējā piegāžu situācija nozīmē, ka pat 80 % sasniegšana par saprātīgu cenu kļūst grūtāka. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra lēš, ka Tuvo Austrumu konflikts līdz 2030. gadam no globālā LNG piedāvājuma varētu izņemt aptuveni 120 mljrd. kubikmetru, jo bojāta eksporta infrastruktūra un kuģošanas traucējumi kavē jaunu jaudu ieviešanu (Energy Connects, Baltic Exchange). ES likums par Krievijas gāzes pakāpenisku izbeigšanu aizliedza īstermiņa Krievijas LNG līgumus no 2026. gada 25. aprīļa; cauruļvadu līgumi seko jūnijā, bet visi ilgtermiņa Krievijas gāzes līgumi jāizbeidz līdz 2027. gada beigām (S&P Global). Tādējādi Eiropa zaudē arī ātru rezerves variantu brīžos, kad krātuvju līmenis kļūst pārāk zems.

Ja Āzijas pircēji par elastīgām LNG kravām maksā vairāk, Eiropai jāceļ cena Nīderlandes TTF tirgū — tas ir galvenais Eiropas vairumtirdzniecības gāzes cenas orientieris —, lai piesaistītu tankkuģus. Jūnija sākumā TTF cena bija ap 50 €/MWh (Berliner Zeitung), bet Spānijas MIBGAS nākamās dienas cena bija līdzīga — 48,80 €/MWh (MIBGAS). ES enerģētikas regulators ACER brīdinājis, ka krātuvju piepildīšanai līdz 90 % būtu vajadzīgs aptuveni par 13 % lielāks LNG imports nekā 2025. gadā (MondoVisione).

Maksātājs atkarīgs no valsts

ES vidējais rādītājs slēpj krasas atšķirības starp dalībvalstīm. Nīderlandes krātuves 1. jūnijā bija piepildītas tikai par 16,1 % (Energievergelijk), savukārt Spānijas regazifikācijas termināļi — iekārtas, kurās LNG pārvērš atpakaļ gāzveida formā — bija 72 % pilni (Europa Press). Vācijā līmenis bija 34–35 %, aptuveni 20 procentpunktus zem pašas sezonālā normas (NDR).

Valdības iejaucas, bet izmanto atšķirīgus fiskālos mehānismus. Vācija no 2026. gada 1. janvāra atcēla gāzes krātuvju nodevu un finansēšanu pārcēla uz federālo budžetu; tas nozīmē, ka krātuvju drošību tagad sedz nodokļu maksātāji, nevis tieši gāzes patērētāji (FGS). Nīderlandei ir 20 mljrd. € aizdevumu mehānisms valsts atbalstītajai EBN, lai tā varētu iesaistīties, ja komerciālā uzpilde apstājas (DutchNews). Ungārijas fiksēto cenu sistēma liek valsts uzņēmumam MVM absorbēt augstākas importa izmaksas līdz brīdim, kad valdība lemj citādi; šāds budžeta amortizators strādā tikai tik ilgi, kamēr valsts to spēj finansēt (HVG).

Energoietilpīgā rūpniecība cenu kāpumu izjūt visātrāk. BASF vadītājs brīdinājis, ka Eiropas gāzes cenas tagad strukturāli nosaka globālie LNG tirgi, nevis cauruļvadu līgumi (Zeit). Mājsaimniecības to sajūt vēlāk — caur līgumu pārslēgšanas cikliem un valstu politiku. Spānijā galvenais kanāls ir elektrība: kad gāzes elektrostacijas nosaka elektroenerģijas robežcenu, proti, pēdējās nepieciešamās elektroenerģijas vienības izmaksas, vairumtirdzniecības gāzes cena tieši nonāk rēķinos. Spānijas regulētais PVPC elektroenerģijas tarifs maijā pieauga par 15 % (OCU).

Ieguvēji ir LNG piegādātāji, elastīgo kravu īpašnieki un krātuvju operatori — visi, kas var pārdot Eiropai brīdī, kad tai vajag ātri pildīt rezerves. Zaudētāji koncentrējas starp rūpniecības uzņēmumiem, kuri konkurē pasaules tirgos, un valdībām, kuru budžetiem jāsedz starpība starp tirgus cenām un to, ko vēlētāji gatavi maksāt. Fiziska gāzes deficīta Eiropa šoziem, visticamāk, var izvairīties. Atklāts paliek jautājums par šīs drošības cenu un par to, vai nabadzīgākas dalībvalstis to varēs finansēt tāpat kā Vācija un Nīderlande.