Eiropa paliek ārpus Abu Dhabi sarunām

Sarunas par Krievijas kara izbeigšanu pret Ukrainu Abū Dabī sāksies 10.–11. novembrī. Pie sarunu galda būs ASV, Ukraina un Krievija (Kušnera ieraksts). Vašingtona norāda, ka ar Eiropas partneriem konsultēsies „sarunu malā” un plašāku formātu atvērs tikai „ja būs panākts progress” (RFE/RL).

Šāda atstumšana rada vienkāršu pretrunu: jebkuras vienošanās ievērošana pēc kara būs atkarīga no Eiropas spēkiem. Francija un Apvienotā Karaliste kopīgi vada Ukrainas daudznacionālo spēku (Multinational Force Ukraine) štābu. Pēc Kijivas lūguma šie spēki paredzēti laikam pēc karadarbības beigām (Francijas Aizsardzības ministrija). Nīderlande gatavojas piedalīties, taču parlamentam paziņojusi, ka par reālu spēku izvietošanu politiski lems vēlāk, jo miera nosacījumi vēl nav skaidri (Nīderlandes valdība). Lai kas būtu rakstīts vienošanās projektā, attiecīgo valstu parlamentiem jālemj, vai nosūtīt karavīrus.

Mērķu saraksts bez garantijām

Baltais nams publiskojis mērķu sarakstu, nevis rīcības plānu. Džareda Kušnera tekstā minēti pieci mērķi: no uzticamas saziņas krīžu laikā līdz „noturīgam Eiropas drošības ietvaram”. Tajā paredzēts saglabāt NATO centrālo lomu un noteikt, ka neviena valsts nedrīkst uzlikt veto citas valsts izvēlei par dalību aliansēs (Kušnera ieraksts, RFE/RL). Tekstā nav pateikts, uz kuru pušu spēkiem attiektos „savstarpējie pasākumi”, kas tos pārbaudītu, kas notiktu pārkāpuma gadījumā un kā Eiropa piedalītos to izpildes nodrošināšanā (Le Grand Continent).

5. novembrī Donalds Tramps Baltajā namā uzņēma Vladimira Putina sūtni Kirilu Dmitrijevu un prognozēja „lielu” vienošanos, kas aptvertu ne tikai Ukrainu (Politico). Volodimirs Zelenskis atbildēja, pieprasot rakstiskas garantijas, kurās būtu skaidri nosaukts, kurš, ar kādiem līdzekļiem un kad reaģēs uz jaunu Krievijas uzbrukumu (Ukrinform). Šonedēļ publiskotais uzmetums uz šiem jautājumiem neatbild, un Zelenskis saka, ka iepriekš par tā detaļām zinājis maz (CNN).

Kurš runā Eiropas vārdā

Eiropai vispirms jāvienojas, kurš tās vārdā vedīs sarunas. 5. novembra vēstulē Itālijas premjerministre Džordža Meloni lūdza Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu noteikt, „kurš sēžas pie sarunu galda Eiropas Savienības vārdā un ar kādu mandātu”. Eiropadomē tiekas ES valstu vadītāji. Meloni uzsvēra, ka steidzami vajadzīga vienota Eiropas nostāja par Ukrainu (Corriere della Sera). Košta atbildēja, ka Eiropas intereses jāpārstāv ar ES institūciju starpniecību, un iekļāva šo jautājumu 13. novembrī Dublinā paredzētās valstu vadītāju tikšanās darba kārtībā (La Stampa). Viņš nenosauca sarunu pārstāvi.

Pēc Baltijas jūras valstu ministru sanāksmes Varšavā ES ārlietu dienesta vadītāja Kaja Kallasa sacīja, ka jebkuras vienošanās īstenošanai būs vajadzīga ES līdzdalība, ja tā skars drošības garantijas, sankcijas vai Ukrainas pievienošanos ES (Eiropas Ārējās darbības dienests). Radoslavs Sikorskis no Polijas izvirzīja stingrāku nosacījumu: pirms sarunām par Eiropas drošības kārtību jāpanāk pamiers. Viņš brīdināja Rietumu galvaspilsētas nesarunāties ar Krieviju „pār galvām” aptuveni 120 miljoniem cilvēku Eiropas austrumu flangā (Euronews).

Maskavas publiskās prasības paskaidro, kāpēc Varšava uzstāj uz šādu secību. Krievija joprojām pretendē uz Krimu un četriem Ukrainas apgabaliem, pieprasa, lai Ukraina neiestātos NATO un tās armija tiktu samazināta (AP). Krievijas 2021. gada decembrī iesniegtie līgumu projekti gāja vēl tālāk: tie paredzēja nepieļaut NATO paplašināšanos un ierobežot alianses klātbūtni valstīs, kas tai pievienojās pēc 1997. gada (NATO). Atteikšanās pārveidot Eiropas drošības kārtību pirms kara beigām mazina risku, ka šīs prasības atgriezīsies kādā vēlākā vienošanās projektā. Tieši šādas prasības Austrumu flanga galvaspilsētas saklausa Trampa vārdos par vienošanos, kas skartu „ne tikai Ukrainu”.

Eiropas valdību neesamība sarunu sākuma kārtā ir reāla, taču tās sekas ir ierobežotākas, nekā varētu šķist. Eiropas valdības var nebūt pirmajās sarunās, tomēr Vašingtona to vārdā nevar nosūtīt Eiropas karavīrus vai pieņemt ES lēmumus. Nekas līdz šim publiskotajā tekstā nerada juridiskas saistības; īsto vienošanos noteiks tie, kas aizpildīs tās detaļas. Eiropas valstis joprojām lemj par vienošanās izpildei vajadzīgajām saistībām un karavīru nosūtīšanu, savukārt īstenošana būs atkarīga arī no ES lēmumiem. Atlikušas divas atsevišķas problēmas: vienoties, kurš runā Savienības vārdā, un panākt, lai Vašingtona šo pārstāvi iekļauj sarunās. Meloni vēstule pirmo jautājumu izvirza valstu vadītājiem Dublinā. Otro var izlemt tikai ASV.