Fitto sasaista Turcijas tirdzniecību ar Kipru

Eiropas Komisija 13. jūlijā iecēla Itālijas izpildviceprezidentu Rafaeli Fito par īpašo pārstāvi Kipras jautājumā, līdzās ANO gadiem uzturētajam mediācijas procesam atverot otru diplomātisku kanālu (Eiropas Komisija). Nikosijas aprēķins ir skaidrs: izmantot ES attiecības ar Turciju kā sviru, lai atsāktu sarunas par salas atkalapvienošanu. Ankaras iebildums ir tikpat paredzams. Kipra jau ir ES dalībvalsts, tāpēc Turcijas skatījumā bloks nav neitrāls starpnieks, bet viena strīda puse.

Ko dara ANO, ko pievieno ES

Formālais miera process joprojām ir ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutērreša pārziņā. Viņš ar personīgās sūtnes Marijas Anhelas Olginas Kueljaras starpniecību mēģina sasaukt sarunas un pārbaudīt, vai abām pusēm vēl ir kopīgs pamats vienošanās meklēšanai (ANO ģenerālsekretārs). Komisija uzsver, ka Fito strādās šajā ietvarā, nevis to aizstās.

Taču ES rīcībā ir instrumenti, kuru ANO nav. Atkalapvienotai Kiprai būtu jāievieš pilns ES tiesību kopums. Jebkurai vienošanās konstrukcijai būtu vajadzīgi ES finansējuma kanāli un institūcijas, kas atbilst ES noteikumiem. Savukārt plašākās attiecības ar Turciju — muitas savienības modernizācija, vīzu liberalizācija un citi Ankarai svarīgi jautājumi — virzās caur ES dalībvalstu galvaspilsētām (ES Padome). Fito uzdevums nav mediēt. Viņam jāpanāk, lai iespējamā vienošanās būtu praktiski ievietojama ES sistēmā, ja ANO process līdz tādai nonāk.

Nikosijas sasaistes stratēģija

Kipras prezidents Niks Hristodulidis loģiku formulējis tieši: progresam ES un Turcijas attiecībās jābūt sasaistītam ar progresu Kipras jautājumā (Cyprus Mail). Katram Eiropas solim pretī Ankarai — tirdzniecībā, migrācijā vai drošībā — jāiztur Kipras tests. Grieķija atbalsta to pašu pieeju, Austrumvidusjūras jautājumus skatot kopā ar plašāko Turcijas lietu (Kathimerini).

Eiropadome, kurā dalībvalstu vadītāji nosaka ES politisko virzienu, 2024. gada aprīlī apstiprināja šādas pieejas versiju, sakot, ka attiecību atjaunošanai ar Turciju jābūt „pakāpeniskai, samērīgai un atgriezeniskai” (Eiropadomes secinājumi). Šī formula Nikosijai dod procesuālu balstu: ja Turcija bremzē Kipras jautājumu, var bremzēties arī citi ES un Turcijas sadarbības virzieni.

Turcijas Ārlietu ministrija Fito iecelšanu noraidīja kā ES iekšēju lietu un apstrīdēja ES uzticamību šajā strīdā (Turcijas Ārlietu ministrija). Šim iebildumam ir strukturāls pamats: Kipras Republika ir ES dalībvalsts, bet Kipras turku kopienai pie ES galda nav savas vietas. Ankaras interpretācijā Fito pārstāv bloku, kurā jau atrodas viena konflikta puse.

Hristodulidis tomēr runā par mērķi atsākt sarunas „no vietas, kur tās tika pārtrauktas” 2017. gadā. Tas nozīmē, ka jauna, abpusēji pieņemta sarunu pamata šobrīd nav (Kibris Postasi, Cyprus Mail).

Vācijas neērtais kompromiss

Spriedze visredzamākā ir Berlīnē. Vācijai ir nopietni iemesli saglabāt darba attiecības ar Ankaru: Turcija ir NATO sabiedrotā un migrācijas politikas partneris. Stingra Kipras nosacījumu piesaiste var bloķēt sadarbību jautājumos, kuros ES vajadzīga Turcijas iesaiste.

Taču ES dalībvalsts nostumšana malā, lai pragmatiski vienotos ar Ankaru, būtu pretrunā solidaritātes principiem, uz kuriem Berlīne atsaucas citos Eiropas strīdos (Euractiv). Tā ir kalibrēšanas problēma visām ES galvaspilsētām. Ja Kipra kļūst par stingru priekšnoteikumu katram ES solim pretī Turcijai, Ankara var atkāpties. Ja nosacījums tiek mīkstināts, Brisele zaudē uzticamību Nikosijas acīs (Euronews, Eurotopics).

Itālija Fito iecelšanu pasniedza kā Romas Vidusjūras politiskā svara atzīšanu (ANSA). Tomēr mandāts ir ierobežots. Fito var palīdzēt iespējamai vienošanās konstrukcijai iekļauties ES tiesībās un finansējuma noteikumos. Viņš nevar piespiest Ankaru piekāpties vai pieņemt ES kā godprātīgu starpnieku.

Iecelšana dod Nikosijai lielāku ES sviru, nevis jaunu mediatoru. Ja Turcija labākās attiecībās ar ES nesaskatīs pietiekamu ieguvumu, lai pieļautu redzamāku Eiropas klātbūtni Kipras jautājumā, otrais diplomātiskais kanāls var drīzāk nostiprināt pozīcijas, nevis tās atbloķēt.