Pieci sabiedrotie bloķē Ukrainas 0.25% slieksni

NATO ģenerālsekretārs Marks Rite aprīļa beigās ierosināja, lai katra alianses valsts ik gadu Ukrainas militārajai aizsardzībai atvēlētu vismaz 0,25 % no IKP. Piecas valstis to nobloķēja: Lielbritānija, Francija, Itālija, Spānija un Kanāda. Rite 20. maijā atzina, ka plāns „negūs vienprātību, tātad tas nedarbosies”. Priekšlikums ir miris, bet tas skaidri parādīja, kur aliansē iet lūzuma līnijas.

Plaisa starp frontes valstīm un ērtākiem attālumiem

Ja visas 32 sabiedrotās būtu izpildījušas šo slieksni, ikgadējā palīdzība Ukrainai sasniegtu aptuveni 143 mljrd. ASV dolāru — gandrīz trīsreiz vairāk nekā 45 mljrd. dolāru, kas tika piešķirti 2025. gadā. Valstis, kas priekšlikumu bloķēja, lielākoties ir tās, kuru ieguldījums pret pašu ekonomikas izmēru ir mazāks. Francijas kumulatīvā militārā palīdzība kopš 2022. gada veido aptuveni 0,3 % no IKP visā kara periodā. Lielbritānijas solījums Kīra Stārmera valdības laikā — 3 mljrd. mārciņu gadā — nozīmē aptuveni 0,1 % no IKP. Itālijas ieguldījums ir vēl mazāks.

Valstis, kas slieksni atbalstīja, to jau pārsniedz. Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Nīderlande, Dānija un Norvēģija bija par šo pieeju (The Telegraph, NATO stenogramma, 21. maijs). Igaunija aizsardzībai kopumā tērē 5 % no IKP un 0,25 % mērķi virzīja jau vairākus gadus pirms Rites priekšlikuma. Polija aizsardzībai atvēl 4,8 %. Šīs valstis tērē reālu naudu, jo apdraudējumu vērtē kā tūlītēju.

Helsingborjas ārlietu ministru sanāksmē Rite šo asimetriju nosauca publiski: sešas vai septiņas valstis nes galveno slogu. Pārējās to nedara.

Pieci veto, pieci aprēķini

Francija būvē alternatīvu drošības arhitektūru. Emanuela Makrona 2026. gada marta „dissuasion avancée” doktrīna paplašina Francijas kodolsadarbību līdz astoņām sabiedrotajām valstīm, neatdodot kodolieroču palaišanas kontroli. Parīzei izdevīgāks ir ES 90 mljrd. € aizdevums Ukrainai, kas tika apstiprināts aprīlī, jo ES instrumenti Francijai dod lielāku ietekmi nekā NATO mandāti. Budžeta deficīts — 5,1 % no IKP, krietni virs Māstrihtas 3 % robežas — dod politisku aizsegu. Taču Francija neizmantoja pārapbruņošanās atkāpes klauzulu, ko 17 citas dalībvalstis izmantojušas, lai aizsardzības izdevumus atbrīvotu no tiem pašiem fiskālajiem noteikumiem. Ierobežojums te ir selektīvs.

Lielbritānijai problēma bija cita. Stārmera valdība tajā pašā laikā, kad bloķēja palīdzības slieksni, ar vispārējo tirdzniecības licenci mīkstināja sankcijas Krievijas izcelsmes dīzeļdegvielai un aviācijas degvielai. Licence tika pamatota ar krīzi pēc Hormuza šauruma slēgšanas un formāli ir beztermiņa. Opozīcijas līdere Kemi Beidnoka šo pretrunu formulēja parlamentā: „Kāpēc nafta no Krievijas ir pieņemama, bet nafta no Aberdīnas nav?” Londonas faktiskā palīdzība Ukrainai ir krietni zem 0,25 % sliekšņa, kuru tā atteicās atbalstīt.

Itālija palīdzības diskusiju pārvērta par sarunu instrumentu. Džordža Meloni saistīja Itālijas dalību SAFE — jaunajā ES aizsardzības aizdevumu programmā, kas ļauj dalībvalstīm kopīgi aizņemties ieroču iegādei — ar Briseles piekāpšanos enerģijas cenu jautājumā. Pašas valdības aizsardzības ministrs Gvido Krozeto publiski spieda Finanšu ministriju programmu pieņemt pēc tās sākotnējiem nosacījumiem.

Vācija, kuru Rite slavēja, atrodas starpstāvoklī. Berlīne 2027. gadā Ukrainai plāno 11,6 mljrd. €, aptuveni 0,26 % no IKP. Taču budžeta trajektorija 2028. gadā krītas līdz 8,5 mljrd. €, tātad zem Rites piedāvātā sliekšņa. Atzinība pienākas par pašreizējo rīcību, nevis par saistošu apņemšanos.

Izeja caur grāmatvedību

ES 90 mljrd. € aizdevums rada pelēko zonu uzskaitē. No pirmās daļas 28,3 mljrd. € paredzēti militārām vajadzībām, un pirmais maksājums gaidāms jūnijā. ES dalībvalstis var pamatoti apgalvot, ka to daļa kopīgajā Eiropas aizņēmumā ir palīdzība Ukrainai, tādējādi pārceļot izmaksas no nacionālajiem aizsardzības budžetiem uz ES bilanci. Tieši šādu elastību Rites slieksnim vajadzēja aizvērt.

Ankaras samitam 7.–8. jūlijā tagad jāatbild uz jautājumu, kuru alianse labprātāk neapspriestu publiski: vai NATO var darboties kā kolektīvas drošības garants, ja lielākās dalībvalstis sistemātiski tērē mazāk par apdraudējumu, ar kuru mazākās frontes valstis dzīvo ik dienu? Rite var mēģināt virzīt mīkstāku versiju — brīvprātīgu solījumu vai politiski apstiprinātu mērķi bez vienprātības prasības. Dati jau ir redzami. Frontes valstis vairs nelūdz pieklājīgi.