Piecas ES valstis ignorē brīdinājumus

Piecas ES valdības grib noraidītos migrantus aizturēt centros ārpus Eiropas. Politiskā loģika ir skaidra: cilvēkus pārvietot ārpus bloka teritorijas, bet juridisko atbildību formāli paturēt savā pusē. Dānija, Austrija, Vācija, Grieķija un Nīderlande virza tā dēvēto trešo valstu „atgriešanas centru” plānus, lai gan Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs oficiāli brīdinājis, ka šādi risinājumi var radīt sliktas izturēšanās, patvaļīgas aizturēšanas un nelikumīgas izraidīšanas riskus (Eiropas Padome, Reuters via Global Banking & Finance).

Brīdinājums nav saistošs. Valdības to zina. Taču neviena no tām pagaidām nav pierādījusi divas galvenās lietas: ka aizturēšana ārpus Eiropas izturēs tiesu pārbaudi un ka tā reāli palielinās izraidīto cilvēku skaitu.

Itālija deva modeli, nevis pierādījumu

Paraugs ir Itālijas vienošanās ar Albāniju. Tā paredz, ka cilvēki, kas pārtverti jūrā, tiek nogādāti objektos Albānijas teritorijā, bet procedūras notiek Itālijas jurisdikcijā. Šis modelis pārvērta aizturēšanu ārpus Eiropas no marginālas idejas par pozīciju, kuru atbalsta 19 dalībvalstis. Tās spiež Eiropas Komisiju, ES izpildvaras institūciju, legalizēt vienošanās par noraidītu migrantu turēšanu ārpus bloka. Eiropas Parlaments jau apstiprinājis reformu, kas šādus centrus ārvalstīs ļautu veidot (Internazionale/Reuters).

Politiskais impulss ir redzams. Praktisku pierādījumu ir maz. Itālijas tiesneši ir bloķējuši atsevišķas aizturēšanas un pārvietošanas, kas saistītas ar Albānijas centriem. Cilvēktiesību organizācijas norādījušas uz vāju piekļuvi advokātiem un ģimenēm (Amnesty Piemonte/VdA). Eiropas Komisija publicējusi Itālijas pārvietošanas prakses novērtējumu, taču neatbildēts paliek galvenais jautājums: vai šie centri spēj apstrādāt vairāk nekā dažus gadījumus, pirms procesu aptur tiesas (European Commission Italy). Nav arī konsolidētu publisku datu par to, cik cilvēku pārvietoti, cik ilgi viņi turēti un cik no viņiem faktiski izraidīti.

Austrijas iekšlietu ministrs Gerhards Karners solījis līdz 2026. gada beigām nosaukt apstiprinātus partnerus un pirmās pārvietošanas sākt 2027. gadā. Taču mediju ziņotais rāda citu ainu: nav nosauktas trešās valsts partneres, nav parakstītas vienošanās un nav publicēta plāna par to, kas centrus pārvaldīs, kas tos uzraudzīs un kas notiks, ja iejauksies tiesas (Heute, taz). Tie ir politiski termiņi, nevis īstenošanas atskaites punkti.

Īstais ierobežojums ir tiesas, nevis komisāri

Komisārs Maikls O’Flaertijs valdībām nelika plānus apturēt. Viņš prasīja četrus priekšnoteikumus pirms jebkādas pārvietošanas: iepriekšēju cilvēktiesību risku izvērtējumu, nepārtrauktu neatkarīgu uzraudzību, saistošas vienošanās ar izpildāmām tiesību aizsardzības klauzulām, kā arī pilnu parlamentāro un tiesu kontroli (Eiropas Padome). Neviena no piecām valdībām publiski nav parādījusi, ka šie nosacījumi būtu izpildīti.

Eiropas Padome, kontinenta cilvēktiesību organizācija, kas nav ES institūcija, nevar uzlikt veto valstu politikai. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa var pieņemt steidzamus pagaidu pasākumus, apturot konkrētu izraidīšanu, ja cilvēkam draud tūlītējs spīdzināšanas vai necilvēcīgas izturēšanās risks (ECT 39. noteikums). ES tiesībās joprojām darbojas neizraidīšanas princips: absolūts aizliegums sūtīt cilvēku uz vietu, kur viņam draud spīdzināšana vai nāve. To var piemērot nacionālās tiesas un Eiropas Savienības Tiesa (FRA piezīme par lietu C-431/24). Ministri var parakstīt vienošanās. Tiesas var apturēt izraidīšanu. Juridiskā atbildība paliek valstij, kas izraidīšanu organizē.

Grieķija pārbauda drošības mehānismu ticamību

Grieķija parāda plaisu starp solīto kontroli un institucionālo praksi. Atēnas atbalsta atgriešanas centrus, vienlaikus būdamas dalībvalsts, kurā pašas Frontex cilvēktiesību struktūras sākušas visvairāk izmeklēšanu par iespējamiem migrantu tiesību pārkāpumiem (Le Monde, To Vima). Atēnas šīs apsūdzības noraida. Tomēr jautājums paliek: ja aizsardzības mehānismi jau ir saspringti ES teritorijā, kas notiek, kad procedūras pārceļ uz valsti ar vājāku institucionālo uzraudzību?

Eiropā atkārtojas viens un tas pats modelis. Valdības spēj migrācijas politisko problēmu pārvietot ārpus redzesloka ātrāk, nekā tās spēj pārvietot juridisko atbildību. Atgriešanas centri iekšlietu ministriem risina redzamības problēmu. Tiem ir politisks atbalsts. Taču neviena valdība nav sniegusi datus, kas parādītu, ka šis modelis nodrošina vairāk atgriešanu nekā esošās procedūras, vai konstrukciju, kuru tiesas būtu pieņēmušas plašā mērogā. Tieši šis pierādījums, nevis komisāra vēstule, noteiks, vai aizturēšana ārpus Eiropas kļūs par ES politiku vai paliks par politisku inscenējumu.