Piecas ES valstis nostiprina patvēruma liegumus

No Somijas robežas ar Krieviju līdz Baltijas valstu robežai ar Baltkrieviju un Vācijas Šengenas kontrolpunktiem pie iekšējām robežām piecas ES dalībvalstis tagad ierobežo iespēju pieprasīt patvērumu uz robežas. Polijas Seims nobalsojis par robežas patvēruma ierobežojumu pagarināšanu vēl uz 60 dienām — tas ir kārtējais pagarinājums pasākumiem, kas pirmoreiz ieviesti 2025. gadā (RMF24, VisaHQ News). Varšava šo maršrutu raksturo kā Baltkrievijas hibrīdoperāciju, nevis parastu migrāciju. Līdzīgi režīmi darbojas Lietuvā, Latvijā un Somijā uz to austrumu robežām. Vācija, savukārt, izmanto sauszemes robežkontroli un tiesības noraidīt patvēruma prasītājus no otras puses — pie ES iekšējām robežām.

Katra valsts rīkojas ar citu juridisko instrumentu. Koordinācijas starp tām nav. Un neviena ES institūcija publiski nav izvērtējusi, vai šie režīmi joprojām iekļaujas Eiropas tiesību robežās.

Austrumu robeža

Baltijas valstis rāda, kā pagaidu krīzes risinājumi kļūst par pastāvīgu pārvaldības modeli.

Lietuva robežkontroli traktē kā pašaizsardzību pret Baltkrievijas hibrīduzbrukumu. Saskaņā ar LRT datiem robežsargi 2026. gadā līdz jūlija sākumam atpakaļ novirzījuši 888 neregulāros migrantus, bet kopš krīzes sākuma 2021. gadā — vairāk nekā 25 000. Valsts līmeņa ārkārtējais režīms robežiestādēm dod paplašinātas pilnvaras atteikt ieceļošanu bez standarta patvēruma procedūras.

Latvijā ārkārtas mehānisms faktiski kļuvis par ikdienas administrēšanu. Pastiprinātie robežapsardzības pasākumi pagarināti līdz 2026. gada beigām, un to uzturēšanai paredzēti vēl 1,7 milj. € (1188.lv). 2025. gadā Latvija novērsa 12 046 robežas šķērsošanas mēģinājumus, bet 31 cilvēku uzņēma humānu apsvērumu dēļ (BB.lv). Juridiskais pamats šeit ir robežas drošība, nevis patvēruma procedūra. Tas maina sistēmas noklusējumu: nevis uzklausīt prasību, bet apturēt robežas šķērsošanu.

Somija šim modelim pievienojusi vairāk ierobežojumu. Tās pagaidu robežlikums ļauj atgriezt cilvēkus pie robežas ar Krieviju, ja valdība secina, ka naidīga valsts migrāciju izmanto kā ieroci. Taču likumā paredzēti termiņi un izņēmumi bērniem, personām ar invaliditāti un cilvēkiem, kuriem draud spīdzināšana vai nāve (Finlex, Eduskunta). “Amnesty Finland” uzskata, ka likums tik un tā pārkāpj starptautiskās saistības, jo par sākumpunktu padara atteikumu, nevis individuālu izvērtēšanu (Amnesty Finland).

Vācija pārbauda to pašu robežu no otras puses

Drošības loģika, kas sākās pie ES ārējās robežas, pārvietojusies arī uz iekšējām robežām. Berlīne kontrolē visas sauszemes robežas kopš 2024. gada septembra. Kopš 2025. gada maija šīs pārbaudes ļauj noraidīt arī cilvēkus, kuri pie robežas pieprasa patvērumu. Iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrints apgalvo, ka pasākumi novērsuši vairāk nekā 32 000 nelikumīgu ieceļošanu (Deutschlandfunk, DW).

Vācijas tiesas šo pieeju jau ierobežojušas. Minhenes Administratīvā tiesa 2025. gadā vairākas pārbaudes atzina par prettiesiskām, norādot, ka faktiski pastāvīga kontrole nevar tikt uzskatīta par pagaidu izņēmumu no Šengenas noteikumiem — sistēmas, kas parasti ļauj brīvi pārvietoties pāri ES iekšējām robežām (Tagesschau). Polija no 2025. gada jūlija ieviesa kontroli uz tās pašas robežas (Auswärtiges Amt). Tagad abas valstis pārbauda vienu un to pašu robežu no pretējām pusēm, jo neviena vairs neuzskata parasto Šengenas kustību par pietiekamu riska pārvaldībai.

Kas uzrauga izņēmumu?

ES 2024. gada Migrācijas un patvēruma pakts dalībvalstīm deva formālu juridisku pamatu ierobežot piekļuvi patvērumam, ja naidīgs aktors migrāciju izmanto kā spiediena instrumentu. Regulā šī situācija dēvēta par „instrumentalizāciju” (Regula (ES) 2024/1359). Taču Pakts paredz pagaidu un nosacītas atkāpes no parastajiem noteikumiem, nevis atļauju slēgt piekļuvi patvērumam. ES tiesības joprojām prasa valstīm ļaut cilvēkiem iesniegt aizsardzības prasību uz robežas un to izvērtēt individuāli (Direktīva 2013/32/ES). Eiropas Savienības Tiesa jau ir lēmusi pret Ungāriju par sistēmu, kas patvēruma pieprasīšanu praktiski padarīja neiespējamu (EST lieta C-808/18).

Robeža starp likumīgiem krīzes pasākumiem un cilvēku atgrūšanu bez reālas iespējas lūgt aizsardzību ir atkarīga no datiem, kas publiski nav sniegti: cik cilvēku, uz kuriem attiecās Polijas ierobežojumi, pieprasīja patvērumu; cik saņēma individuālu izvērtējumu; cik tika ielaisti ievainojamības izņēmumu dēļ. Piecas dalībvalstis katra veido savu atbildi uz vienu un to pašu jautājumu. Eiropas Komisijai arvien grūtāk būs izlikties, ka tie ir atsevišķi nacionāli izņēmumi, ja praksē tie jau veido reģionālu robežas pārvaldības modeli.