Piecas ES valstis virza atgriešanas centrus

Dānija, Vācija, Nīderlande, Austrija un Grieķija 4. septembrī Kopenhāgenā vienojās par kopīgu modeli, kā noraidītos patvēruma meklētājus nosūtīt uz centriem ārpus ES. Pirmos pārvedumus valstis grib sākt līdz 2027. gada beigām. Piecu valdību ieskatā tas ir izrāviens. Taču darījuma galvenā puse — valsts, kurai šie cilvēki faktiski būtu jāuzņem — nav neko parakstījusi, nav publiski nosaukta un nav apstiprinājusi nosacījumus (Euractiv, WCAX/AP).

Kā ziņojām ceturtdien, piecu valstu ministri šo iniciatīvu koordinē kopš augusta. Kopenhāgenā notika pāreja no politiska saukļa uz kopīgiem darbības principiem, nevis no principiem uz strādājošu centru.

Trīs principi, nevienas adreses

Saskaņotais ietvars balstās uz trim apņemšanās punktiem: centriem jāsamazina neatbilstīga migrācija un jāgrauj cilvēku kontrabandas tīkli; tiem jāatbilst ES tiesībām, starptautiskajām saistībām un cilvēktiesību standartiem; un no tiem jāgūst labums arī uzņemošajai valstij (Berlingske, Kleine Zeitung). Nīderlandes delegācija plānotos centrus raksturoja kā atvērtas iestādes, kur cilvēki varētu dzīvot un strādāt, nevis kā aizturēšanas centrus (NRC).

Katrs ministrs solīja ātru virzību. Dānijas ministrs Mortens Bēdskovs sacīja, ka Dānija sagaida gatavību pirmajiem pārvedumiem līdz 2027. gada beigām. Vācijas iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrints grib panākt vienošanos vēl šogad. Austrijas iekšlietu ministrs Gerhards Karners vēlas, lai vismaz viena uzņemošā valsts būtu noteikta līdz 2026. gada beigām (UIM Denmark, DW, Heute). Šiem termiņiem pagaidām nav diplomātiska pamata. Ruanda apstiprināja, ka piecu valstu delegācija to ir apmeklējusi un sarunas turpinoties, bet grafiku nenosauca (Euractiv). Uganda minēta kā iespējamā kandidāte, taču publiski tas nav apstiprināts. Eiropas Komisija Kopenhāgenas sanāksmē piedalījās novērotājas, ne sarunvedējas statusā: Brisele procesu vēro, bet sarunu risks pilnībā gulstas uz dalībvalstu galvaspilsētām (EC Audiovisual).

Tiesības ļauj pārvešanu, bet ne atbildības pārraušanu

Centri darbotos saskaņā ar ES jauno Atgriešanas regulu, ko Eiropas Parlaments, tieši ievēlētā ES likumdevēja institūcija, apstiprināja šā gada sākumā. Regula rada jaunas pilnvaras: cilvēku, pret kuru ir izpildāms atgriešanas rīkojums, var nosūtīt uz trešo valsti arī tad, ja viņam ar šo valsti nav nekādas saiknes. Nosacījums — uzņemošajai valstij jābūt formāli piekritušai un tai jāatbilst cilvēktiesību standartiem (European Parliament, SWP). Regula vēl jāapstiprina dalībvalstu valdībām Padomē, kur ES ministri balso par tiesību aktiem; tas, visticamāk, notiks šoruden (Euronews).

Taču cilvēka fiziska pārvietošana ārpus ES teritorijas neatceļ nosūtošās valsts pienākumus saskaņā ar ES Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (SWP, EU Migration Law Blog). Nevienā vienošanās projektā pagaidām nav skaidrs, kurš īstenotu uzraudzību, kurš organizētu tālāku atgriešanu, ja izcelsmes valsts joprojām atsakās cilvēku uzņemt, un kas notiktu, ja uzņemošā valsts pārkāptu garantijas. Bēdskovs sacīja, ka centrus uzraudzītu Starptautiskā Migrācijas organizācija un ANO Bēgļu aģentūra. AP noskaidroja, ka ANO Bēgļu aģentūrai detalizēts piedāvājums nav iesniegts, bet Starptautiskā Migrācijas organizācija norādīja, ka sarunas vēl ir izpētes stadijā (WCAX/AP).

Dānijai ir īpašs sarežģījums: tās ilgstošā atteikšanās no dalības ES tieslietu sadarbībā nozīmē, ka politiski tā modeli atbalsta, bet pirms Atgriešanas regulas izmantošanas tai jāveic atsevišķs juridisks solis. Pārējām četrām valstīm šāda šķēršļa nav (European Parliament Denmark).

Iepriekšējie piemēri rāda plaisu starp plānu un izpildi

Politika atbild uz reālu problēmu. Eurostat dati rāda, ka 2024. gadā ES valstis izsniedza 453 000 rīkojumu atstāt teritoriju, bet uz valstīm ārpus ES faktiski atgrieza tikai 110 000 cilvēku. Eiropas Komisijas vērtējumā 2025. gada atgriešanas rādītājs bija 28 % — augstākais desmitgadē, tomēr tas nozīmē, ka gandrīz trīs no četriem cilvēkiem, kuriem bija jāatstāj ES, palika (EPRS).

Tomēr tuvākie precedenti rāda, cik liels ir attālums starp politisko mērķi un praktisku izpildi. Itālijas vienošanās ar Albāniju kopš tās pārveidošanas par atgriešanas centru 2025. gada martā ļāvusi pārvest aptuveni 500 cilvēku, lai gan sākotnējais mērķis bija 3 000 mēnesī (Euronews, Pagella Politica). Apvienotās Karalistes Ruandas shēma deva četras brīvprātīgas pārvietošanas, pirms no tās atteicās pēc Augstākās tiesas secinājuma, ka pastāv reāls neizraidīšanas principa pārkāpuma risks, proti, cilvēkus varētu nosūtīt atpakaļ briesmās. Amnesty International brīdināja, ka centri Ruandā vai Ugandā, ņemot vērā abu valstu dokumentētos cilvēktiesību rādītājus, var kļūt par „cietsirdīgiem melnajiem caurumiem” (Amnesty).

Francija un Spānija rāda, kur beidzas šīs koalīcijas ietekme starp lielajām ES valstīm. Emanuels Makrons likumdošanu nosauca par neefektīvu un nesaderīgu ar Eiropas vērtībām. Spānijas premjerministrs Pedro Sančess ārējos atgriešanas centrus noraidīja kā „trampantojo” — optisku mānu, kur forma aizstāj saturu (Le Monde, Euronews Spain).

Piecu valdību rīcībā tagad ir modelis, grafiks un principu kopums. Tām vēl nav uzņemt gatavas valsts, finansējuma plāna, uzraudzības režīma vai tiesās pārbaudītu noteikumu. Bez tā Kopenhāgenas modelis joprojām ir sarunu teksts.